Vai mājokļiem jāpārvēršas „izraujamos zobos”?

Kā iedzīvotājus var iedrošināt uz mājokļu siltināšanu

Sākotnēji mājokļu siltināšana tika saistīta ar daudzstāvu namu dzīvokļu īpašnieku privātām vajadzībām un ieguvumiem, bet patlaban šī problēma skar jau vairākas institūcijas: valdību un Ekonomikas ministriju, pašvaldības, kredītiestādes, attiecīgo darbu veicējus un būvmateriālu piegādātājus. Ikvienai no tām ir nopietna motivācija panākt, lai cilvēki pārvarētu pasivitāti un bažas, pēc iespējas ātrāk padarot ēku siltināšanu par visu valsti aptverošu procesu.

Pēc EM aprēķiniem, Latvijā būtu renovējami 60 līdz 70 procenti ēku jeb aptuveni 25 000 daudzdzīvokļu māju 38 miljonu kvadrātmetru kopplatībā. Kopumā tam būtu nepieciešami 2,7 miljardu latu lieli ieguldījumi. Tādejādi ēku siltināšana kalpos arī par būtisku stimulu Latvijas ekonomikas attīstībai.

Tajā pašā laikā, liela daļa mājokļu saimnieku neapzinās un neizprot problēmas nopietnību, jo laiks rit – ēkas noveco, un siltuma zudumi ar katru gadu tikai pieaug. Šai nu jau hroniskajai sociālajai problēmai, neraugoties uz atšķirību mērogos, ir daudz kas kopējs ar cilvēka nevēlēšanos doties pie zobārsta: jo ilgāka ir vilcināšanās, jo lielākas problēmas rodas un dārgākas izmaksas nepieciešamas. Cilvēki ir spiesti maksāt arvien lielākus rēķinus par apkuri, tādejādi atraujot sev krietni vairāk naudas nekā prasītu ēku sakārtošana.

Padomju laikā celto un joprojām kārtībā nesavesto daudzdzīvokļu māju stāvoklis, gadiem ritot, nebūt neuzlabojas, tikai palielinās risks, ka vienā brīdī daudzas no tām var pārvērsties “izraujamos zobos” – vairs nerenovējamos graustos, ko iespējams tikai nojaukt. Šo ēku bijušie iemītnieki kļūtu par jaunu problēmu pašvaldībām un to mājokļu rindām. Pieļauju, ka tieši tāpēc no vietējās varas – it īpaši no Rīgas domes, ņemot vērā galvaspilsētā vērojamo līdzšinējo stāvokli ar dzīvojamo ēku siltināšanu – gluži loģiski tiek gaidīta lielāka līdzdalība procesa iedarbināšanā.

Protams, var vaicāt: kā gan vēl iespējams pierunāt dzīvokļu īpašniekus kooperēties kredīta ņemšanai, ja viņu atturību nemazina pat Ekonomikas ministrijas dotā garantija – līdzfinansēt vismaz 50 procentus no siltināšanas izmaksām? (Ministrijas un tai padotās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārziņā ir Eiropas Reģionālā attīstības fonda aktivitātes “Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi” līdzekļi.) It īpaši, ja pašvaldībām nav tiesību veikt tiešus ieguldījumus privātā īpašumā.

Līdzšinējie praktiskie piedāvājumi – pašvaldības kompensē izdevumus sagatavošanas darbiem, energoauditiem – arī nav vairojuši dzīvokļu īpašnieku entuziasmu.

Cilvēkiem ir jārada pārliecība, ka, izšķiroties par tik nopietnu soli, viņi var droši paļauties uz pašvaldību un valsts atbalstu, ka viņi vienā brīdī netiks atstāti vieni ar savām saistībām un problēmām. Pašvaldības ir tiesīgas procesa ātrākai iekustināšanai radīt savu mājokļu siltinātājiem atvieglota kredīta ņemšanas iespējas, kas nav tieši saistītas ar privātām bankām. Jo piesardzība pret kredītiestādēm un to “aizdevumu jūgu” saglabāsies vēl ilgi, tā nav tik viegli pārvarama.

Rīgā noteikti ir iespējams radīt municipālu Mājokļa fondu, kurā tiktu akumulēti gan pašas pilsētas līdzekļi, gan arī Eiropas Savienības struktūrfondu vai dažādu investīciju fondu, banku, arī pensiju fondu piešķīrumi.

Šāds fonds, kurā apgrozītos 50 miljoni eiro jeb 35 miljonu latu, ļautu mājokļa siltināšanai ņemt daudz lētāku aizdevumu nekā komercbankās – pat ar procentu likmi aptuveni inflācijas līmenī. Tādejādi četru gadu laikā varētu finansēt 500 māju siltināšanu, un, izsniegtajiem aizņēmumiem tiekot pakāpeniski atmaksātiem atpakaļ fondā, veidotos rotējošs finansējums, ko izsniegt citiem savu mājokļu renovētājiem.

Vērā ņemams stimuls pašvaldību rīcībā ir nekustamā īpašuma nodokļa atlaide, piešķirot to renovētiem un siltinātiem namiem (kā arī ēkām ar kultūrvēsturisku vērtību). Tāpat municipālā vara var būt paraugs pilsētas vai novada iedzīvotājiem, veicot sev piederošo ēku siltināšanu un daloties pieredzē.

Savs “mājas darbs” būtu paveicams arī kredītiestādēm (kas patlaban šķiet pavisam zaudējušas sākotnējo entuziasmu), siltināšanas darbu uzņēmumiem un būvmateriālu piegādātājiem. Pirmkārt, palīdzot valsts un pašvaldības institūcijām veidot sociālas reklāmas kampaņas, lai dziļāk sabiedrības apziņā nostiprinātu informāciju par tās ieguvumiem no ēku siltināšanas. Kaut arī liela daļa ieguldījumu sevi atpelna ilgākā laikā, citi sniedz praktiski tūlītēju efektu apkures rēķinu un citu maksājumu samazināšanā – piemēram, termoregulatoru ieviešana; tagad vairumā lietoto B klases ūdens skaitītāju nomaiņa pret jaunākas paaudzes mērinstrumentiem, kas ir precīzāki un pilnībā likvidē iespējas pie jūsu ūdensvada pieslēgties “taupīgam” kaimiņam u.c.

Otrkārt, un tas droši vien vislabāk padotos tieši banku sabiedrisko attiecību dienestiem, ir jāpalīdz cilvēkiem ieraudzīt savu mājokli ne tikai kā pierasto dzīves vietu, bet arī kā savu kapitālu, nopietnas vajadzības brīdī realizējamu vērtību. Sabiedrības attieksme mainīsies, ja cilvēki izpratīs, ka ar samērā neciliem ieguldījumiem viņi nosargā sava īpašuma vērtību un pat vairo – bet, viņiem neko nedarot, tas kļūs mazāk vērtīgs un zūd.

Autors ir Rīgas domes deputāts, Vienotība