Cilvēks ar augstu pašcieņu var atļauties būt vienkāršs

Vieni baidās lietot dzimto latviešu valodu, bet otri baidās no pirmajiem

Latgaliešu rakstu valodas un kultūrvēstures olimpiāde pirmo reizi iekļauta Latvijas Republikas olimpiāžu sarakstā, un paralēli šim pasākumam pavisam drīz norisināsies arī kārtējais daiļrunāšanas konkurss „Vuolyudzāni“. Arī man vairākus gadus bijis tas gods būt šo pasākumu žūrijā.

Jau trīspadsmito gadu pēc kārtas 27.aprīlī no malu malām jaunie latgalieši – sākot ar pirmskolas vecuma bērniem līdz pat augstskolu studentiem – jau no paša rīta sāks čalas Rēzekenes 1.vidusskolas aktu zālē, tā kārtējo reizi apliecinot, ka ne jau grāmatās vai politiķu runās, bet tieši no bērna mutes tiek vislabāk pierādīts – volūda ir dzeiva! Nereti šis notikums ir piesaistījis sava laika tuvākus un tālākus politiķus – it bieži skanējušas skaistas ievadrunas par latviešu (lasi – arī latgaliešu) tautas vērtībām, kultūru, valodu, dvēseli, identitāti… Lielie onkuļi un tantes mainās, daudzi no viņiem vairs nav politikā, bet šis pasākums, paldies Dievam, paliek.

Vienu gadu daiļrunāšanas konkursa laureātos tika arī kāds puika, kurš nevarēja izrunāt burtiņu „r” (video). Daži skolotāji jautāja – kā tad tā, citi bērni taču skaidri un daiļi izteic visas skaņas? Skaņas ir visas, bet dvēseles trūkst. Trūkst tās Latgales latviešiem (ja gribat – no Dieva ieliktās) sirsnības, kas pārējiem latviešiem (pārnovadniekiem jeb lejaslatviešiem) nereti pietrūkst.

Skolotāji, mīļie, ne-pār-mākslojiet bērnus! Netaisiet no viņiem sintētiskas zvaignes! Daudz lielāka vērtība ir īstumam, patiesumam – dvēseles skaņai! Cilvēks ar augstu pašcieņu var atļauties būt vienkāršs! Un tieši šo patiesumu par (nevis pret) sevi, par saviem vecākiem (jā, arī par savu tautu) cenšas iemācīt tie skolotāji, literāti un sabiedriskie darbinieki, kas nenoguruši popularizē Latgales latviešu literāro (latgaliešu rakstu) valodu.

Latgaliskais visapkārt

Aptuveni pirms gada kāds žurnālists man palūdza, lai piecās minūtēs izstāstu „tās svarīgākās lietas”, kas katram latvietim (lejaslatvietim) būtu jāzina par Latgali un Latgales latviešiem (latgaliešiem). Sajutos tā, it kā man tagad tikpat īsā laikā būtu jamaikietim jāizskaidro, kas ir Latvija. Mēs, latvieši, paši joprojām nezinām, cik patiesībā bagāti esam un ka latviešu valodai ir divas pietiekami atšķirīgas, bet abas vienlīdz vērtīgas literārās (rakstu) tradīcijas. Citas Eiropas un pasaulas valstis ar to lepojas, bet mēs baidāmies un slēpjamies aiz stereotipiem un aizspriedumiem (tos šeit neatkārtošu).

Latvijas Republikas (LR) Valsts valodas likumā skaidri ierakstīts, ka valsts uzņemas pienākumu nodrošināt Latgales latviešu (latgaliešu) valodas (kā vēsturiskas latviešu valodas daļas) saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Šīs likuma normas nav iespējams īstenot, nelietojot valodu arī skolās un publiskajā saziņā LR robežās – kā nekā šī ir vienīgā valsts uz pasaules, kur latvietis var prasīt savas dzimtās valodas cienīšanu. Tāpat kā katram latvietim, arī Latgales latvietim dzimtā latviešu (latgaliešu) valoda ir svēts mantojums un visvairāk sargājamā vērtība.

Likumā noteiktajā kārtībā 2007.gadā Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir apstiprinājusi latgaliešu literārās (rakstu) valodas pareizrakstības nosacījumus. Pie tiem tad tagad arī pieturas literāti, žurnālisti, nevalstiskās organizācijas, kultūras pasākumu rīkotāji, pašvaldību darbinieki, latviešu valodas un literatūras skolotāji, kas atsevišķās skolās jau sen kā māca un uz priekšu, pēc Izglītības un zinātnes ministrijas nu jau apstiprinātās metodikas (standarta), mācīs valodu nākamajām paaudzēm.

LR Satversme nupat arī izdota abās latviešu valodas literārajās tradīcijās, tāpat arī LR 11.Saeimas sēdēs vairākkārtēji daži deputāti ir teikuši runas latgaliski un tās attiecīgi ierakstītas Latvijas parlamenta stenogrammās (bez jebkāda “tulkojuma”).

Latvijas Radio viļņos jau ir un drīz arī Latvijas Televīzijā (LTV1) būs regulāri raidījumi Latgales latviešu valodā. Lai tā notiktu arī citus gadus uz priekšu, Saeima 18.aprīlī pieņēma grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, nosakot, ka sabiedriskais pasūtījums turpmāk kā obligātu paredzēs arī Latgales latviešu (latgaliešu) valodas lietošanu valsts apmaksātajos plašsaziņas līdzekļos.

Pagājušajā gadā vairākās uzstāšanās reizēs gan es, gan citi politiķi (arī ministri) publiskā saziņā ir lietojuši latgaliešu valodu. Pats (arī konsultējoties ar likumdošanā pieredzējušiem juristiem) neesmu atradis nevienu likuma punktu, kas varētu jebkādā veidā aizliegt latvietim Latvijā lietot latviešu valodu. Savulaik paustais juridiskais absurds, ka „latgaliešu valoda ir atzīstama par svešvalodu”, ir uzjautrinājis visu Latvijas sabiedrību – par to vairāk runāts 2011.gada 25.oktobra „Latvijas Vēstnesī”.

Nobeigumā man jāatzīst, ka latviešu pašapziņa (pašcieņa) joprojām ir tik zemā līmenī, ka vieni baidās lietot dzimto latviešu valodu, bet otri baidās no pirmajiem – baidās, ka latgaliskais ienāks „pārāk plaši” Latvijas valsts sadzīvē. Tā mēs joprojām baidāmies paši no sevis. Labi, ka tomēr šo ledu vismaz no vienas puses mēģina kausēt šādi pasākumi, kā minēts raksta sākumā. Svarīgi ir arī otru ledus daļu turpināt kausēt, visos līmeņos skaidrojot, ka Latgales latviešu valoda un latgaliskais vienkāršums nav tikai „prasts provinciālisms”, bet tā ir neatņemama latvieša identitātes senākā un, iespējams, vērtīgākā daļa.

Šo pašu rakstu Latgales latviešu literārajā (latgaliešu rakstu) valodā var izlasīt portālā LaKuGa.LV

Autors ir 11.Saeimas deputāts, Reformu partija