ES fondu izlietojuma „monētas” divas puses

Kuri reģioni veiksmīgāk izmantojuši ES fondu finansējumu un kā to izjūt iedzīvotāji

Eiropas Savienības (ES) fondi, to izlietojuma efektivitāte, sadale un citi jautājumi neapšaubāmi ir interesanta, bet vienlaikus arī ļoti komplicēta tēma, par kuru nav vienprātības arī ekspertu vidū.

No vienas puses, ES fondu finansējumam gan ir bijusi liela nozīme ienākumu nevienlīdzības mazināšanā, palielinot lauku iedzīvotāju rocību, gan arī tas ir bijis nopietns atspaids krīzes periodā, kad saruka kā privātās, tā arī valsts investīcijas. No otras puses, ES fondu sadales mehānisms joprojām ir tālu no vēlamā, un pārāk liela ietekme ir arī politiskajām simpātijām. Tāpat diskutējami ir jautājumi par ES fondu ietekmi uz zemju cenu un izmantošanu un darba ražīgumu. Tā var būt gan mērķtiecīga sadalījuma problēma, gan, iespējams, savā veidā psiholoģisks jautājums – nereti ES finansējums tiek uztverts kā no gaisa nokritis labums, tādēļ par tā izlietošanas efektivitāti maz tiek prātots.

Jautājums par attieksmi pret valsts līdzekļiem (ko šajā gadījumā varētu attiecināt arī uz ES fondiem) ir droši vien tikpat sens kā pats jēdziens „valsts”.

Noteikti arī šodien daudzi piekristu Pāvila Rozīša grāmatas „Ceplis” varoņu secinājumam: “Ar savu naudu tiešām tā nevar spēlēties, kā ar valsts naudu.”

Tādēļ ES fondu sadalījuma efektivitātē no svara ir izpratne, ka mēs paši veidojam valsti un atbildam par kopējo mantu, resursiem un vidi.

Pārejot no filozofiskās nots uz praktisko, jāatzīmē, ka, veicot reģionu analīzi, kas publicēta vietnē www.makroekonomika.lv, un tajā aplūkojot ES fondu izlietojuma rezultātus atkarībā no iedzīvotāju dzīvesvietas, nonācu pie vairākiem interesantiem secinājumiem (kā zināms, ES fondu izmantošanā pastāv diezgan lielas atšķirības starp reģioniem, turklāt krīzes laikā finanšu līdzekļu ierobežojumu un augstās nenoteiktības dēļ investīciju apjomi būtiski saruka visos reģionos, tādēļ šajā laikā īpaša nozīme bija ES un citu atbalsta fondu finansējuma pieejamībai, kas gan mazināja lejupslīdes „dziļumu”, gan palīdzēja ātrāk atjaunot eksporta izaugsmi).

ES un citu atbalsta fondu finansējums Kurzemē, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2010.-2011.gadā bija vislielākais.

Turklāt augstākais finansējums kurzemnieku rīcībā ir bijis gan kohēzijas politikas, gan kopējās lauksaimniecības un zivsaimniecības politikas ietvaros. Atbilstoši Latvijas Bankas aprēķiniem investīciju ieguldījumi no ES un citiem atbalsta fondiem 2011.gadā Kurzemē veidoja 380 latu uz vienu iedzīvotāju.

Otrs augstākais rādītājs ir Zemgalē – 292 lati. Tikmēr Vidzemē tie ir 252 lati un Latgalē – 230 lati. Zemākie rādītāji ir Pierīgā (197 lati uz vienu iedzīvotāju) un Rīgā (128 lati). Turklāt galvaspilsētā un tās tuvumā kopējās investīcijas krīzes laikā saruka ļoti strauji. Tā kā ES fondu „mīkstinošais” efekts šajās teritorijās bija mazāk jūtams, investīciju ziņā Latvijas centrālās daļas pārsvars šai periodā mazinājās. Jāatzīst, ka laika gaitā gan ir mainījusies arī situācija pašos reģionos, jo vēl 2009.gadā līdere ES fondu finansējuma ziņā bija Vidzeme.

Gluži likumsakarīgi ir arī „DNB Latvijas barometra” pētījuma rezultāti, ar kuriem man bija iespēja nesen iepazīties. Tie liecina, ka par ES fondu līdzekļu sadali un izmantošanu Latvijā informētākie jūtas kurzemnieki un vidzemnieki, savukārt zemākais vērtējums ir Latgalē.

Protams, informētība būs augstāka tur, kur respondenti biežāk saskārušies ar ES finansējuma jautājumiem gluži personīgi. Tādēļ interesanti arī aplūkot atbildes jautājumā par to, kādu labumu no ES fondu pieejamības iedzīvotāji izjutuši. Augstākais respondentu īpatsvars, kuri norāda, ka izmantojuši ES fondus sava biznesa attīstībai, jau atkal ir Kurzemē (5,3%), bet otrajā vietā ir Vidzeme (4,7%). Atbilde, ka, pateicoties ES fondu pieejamībai, “esmu ieguvis darbu”, biežāk sniegta Kurzemē un Zemgalē (abās – 7%). Tikmēr mācījušies un paaugstinājuši kvalifikāciju visbiežāk ir latgalieši (19%), kā arī vidzemnieki (11%). Savukārt augstākais vērtējums atbildei “manā pilsētā/novadā ir uzlabota infrastruktūra (ceļi, vide, kanalizācija, ūdensapgādes sistēma u.c.)” ir Zemgalē (47%), Vidzemē (39%) un Latgalē (37%). Interesanti, ka šāda sabiedriska labuma gūšana relatīvi zemāk vērtēta Kurzemē (32%).

ES fondu finansējums noteikti ietekmē arī iedzīvotāju ienākumu atšķirības, turklāt ne tikai mazinot pilsētu un lauku teritoriju rocības “plaisu”, bet arī vienā vai otrā virzienā ietekmējot nevienlīdzības rādītājus katrā atsevišķā reģionā. Tomēr, lai to varētu objektīvi novērtēt, būtu atsevišķi analizējami konkrētie ES projekti – cik tie tendēti uz uzņēmējdarbības un jaunu darba vietu rašanās veicināšanu, cik lielā mērā – uz infrastruktūras uzlabošanu, un cik lielā mērā līdzekļi nonāk nevis ražotāja, bet zemju īpašnieku kabatās.

Jāskata arī izsniegtā finansējuma apmēra izkliede atsevišķiem projektiem, jo tas, ka ES fondu finansējums uz vienu iedzīvotāju Kurzemē ir augstākais, vēl nebūt nenozīmē, ka ikviens iedzīvotājs to arī sajutis. Jebkurā gadījumā diezgan zīmīgas šķiet pārmaiņas Džini indeksā jeb nevienlīdzības rādītājā, kas vēl 2010.gadā izvirzīja Kurzemi kā teritoriju ar augstāko ienākumu vienlīdzību Latvijā, bet 2011.gadā pasliktinājās, zaudējot šo pozīciju Latgalei, Vidzemei un Rīgai.

Jāteic gan, ka kopumā ES fondu līdzekļu pieejamība visā Latvijā palīdzējusi krīzes periodā nekrist tik zemu, cik tas būtu noticis bez šādu investīciju esamības, tomēr tas, ka liela daļa iedzīvotāju neapzinās šo efektu uz mūsu tautsaimniecību un labklājību, liecina, ka amatpersonām un arī pašiem līdzfinansēto projektu īstenotājiem vēl ir daudz darāmā informēšanas, skaidrošanas un ieguvumu pamatošanas ziņā.

Autore ir Latvijas Bankas ekonomiste