Latvijas ārpolitika 2013 – savstarpējās atkarības varā

Kas Latviju un pasauli sagaida jaunajā gadā

2011.gada nogalē britu žurnāla „The Economist” rīkotā pasākumā „The World in 2012″ AOL Huffington Post mediju grupas prezidente Arianna Hafingtone izteica pareģojumu par nākotni: „Vienu rītu mēs visi pamodīsimies un konstatēsim, ka esam pārāk cieši savstarpēji saistīti”.

Starptautiskajā politikā par valstu savstarpējo atkarību vienlaicīgi runā gan kā ekonomisko attīstību un drošību veicinošu, gan kā riskus vairojošu tendenci. Latvijas ekonomiskā atvērtība un salīdzinoši aktīvā iesaiste dažādos starptautiskās drošības politikas procesos vairos gan ieguvumu, gan zaudējumu iespējas arī 2013. gadā.

Šogad Latvijas ārpolitikā dominēs Eiropas Savienības jautājumi: cīņa par Latvijai pēc iespējas izdevīgāku nākamo daudzgadu budžetu; gatavošanās Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē; pievienošanās eirozonai 2014.gadā. Diemžēl daļu Latvijas sabiedrības nepārliecina potenciāli uzlabotais valsts kredītreitings, zemāka valdības parādu cena, starptautiskais prestižs u.c. labumi, ko sola iestāšanās eirozonā. Minētais ir saistīts ar bažām par eirozonas problēmām, iespējamo cenu pieaugumu un lata kā identitātes sastāvdaļas zaudēšanu.

Ir vērts atgādināt, ka Eiropas identitāte pret Latviju ir nevis izslēdzoša, bet iekļaujoša – daudzslāņaina kategorija. Ar pievienošanos eirozonai mēs veicināsim atbrīvošanos no apzīmējuma „postpadomju valsts” un atgādināsim sev, austrumu kaimiņam un pasaulei, kas īsti esam. Ņemot vērā Krievijas pēdējo gadu reģionālās integrācijas iniciatīvas, eiro ieviešana ir ne tikai ekonomiskas dabas, bet arī kārtējais Latvijas ģeopolitiskās izvēles solis.

Otra ar ES saistītā Latvijas ārpolitikas aktualitāte ir Eiropas „ģimenes budžeta” plānošana nākamajam daudzgadu periodam, kas sāksies 2014.gadā. Lielbritānijas aicinājums tērēt mazāk neļāva jautājumu atrisināt ātri 2012.gada nogalē, vienošanās ir pārcelta uz šī gada sākumu. Nevajadzētu pārāk satraukties par to, ka pašiem vien būs jācīnās par savām interesēm ES iekšienē.

Tas, ka ik pa laikam ir nepieciešams doties uz Briseli ar traktoriem un plakātiem, var veicināt Latvijas iedzīvotāju sapratni par to, ka Eiropa ir ne tikai „viņi”, bet arī „mēs”.

Jaunizveidotais Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāts 2012.gadā sāka prezidentūras prioritāšu gatavošanu. Darbs turpinās arī pie kopīgā prezidentūras trio – Itālijas, Latvijas un Luksemburgas astoņpadsmit mēnešu darba programmas Latvijas daļas. Katrā ziņā prezidentūra ir lieliska iespēja Latvijai parādīt sevi kā pilntiesīgu ES dalībnieci un „pievilkt” Briseli tuvāk Latvijas iedzīvotājiem. Savukārt Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls 2014.gadā varētu padarīt Latviju tuvāku pārējai Eiropai.

Latvijas stratēģiskais partneris – ASV 2013.gadā turpinās savas ārpolitikas pārorientāciju uz Āzijas – Klusā okeāna reģionu, mēģinot samazināt klātbūtni Eiropā un Tuvajos Austrumos. Iespējams, ka šogad beidzot uzzināsim, ko Baraks Obama bija domājis ar „elastīgāku pieeju” pretraķešu aizsardzības sistēmai Eiropā, ko savulaik bija solījis Medvedevam.

Ja ar Eiropu lieta ir salīdzinoši vienkāršāka, tad ar ASV uzmanības mazināšanu Sīrijai, Irānai un Izraēlai varētu tik viegli neiet. Irānas tēma gada nogalē nedaudz pieklusa, bet varētu tapt skaļāka jau pēc mēneša. Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu ANO ĢA pagājušā gada septembrī aicināja novilkt sarkano līniju, lai nepieļautu kodolieroču izveidi Irānā. Rudenī Netanjahu deva mājienus, ka ir iespējams spēka risinājums 2013.gada pavasarī, ja citi līdzekļi nestrādās. Teherānas pārstāvniecība ANO reaģēja, norādot, ka Irānai esot iespējas un tiesības atbildēt ar pilnu jaudu uz jebkuru uzbrukumu. Var prognozēt, ka jautājums atkal tiks aktualizēts uzreiz pēc Izraēlas parlamenta vēlēšanām janvāra beigās.

Pēdējo gadu Latvijas ārpolitikas „ekonomizācija” turpināsies arī 2013.gadā. Pieaugošie tirdzniecības apjomi ar Krieviju veicina nesimetriskas savstarpējās atkarības veidošanos, kas mums dod gan ieguvumus, gan vairo riskus. Labas ekonomiskās attiecības ar Krieviju saglabāsies arī 2013.gadā, lai gan Jevgēņijs Primakovs, pirms dažiem mēnešiem viesojoties Latvijā, netieši brīdināja par pretējo iespējamību, ja netiks uzlabotas politiskās attiecības.

Drīzāk jau kritiskais punkts varētu būt ES Trešās energopaketes nosacījumu ieviešanas uzsākšana Latvijā.

Oktobra beigās viesojoties Maskavā, Latvijas ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts teica, ka Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizāciju īstenos „vidējā termiņā”, tātad ātri soļi nav gaidāmi. Krievijai, protams, ir interese ietekmēt lēmumus par liberalizācijas modeli, ko Latvijas valdība plāno apstiprināt šogad.

Var prognozēt, ka šogad nemainīsies Krievijas mediju un tautiešu politikas negatīvā ietekme uz sabiedrības saliedētību Latvijā. Krievijas ĀM aģentūras „Rossotrudņičestvo” vadītājs Konstantīns Kosačovs septembrī izteicās, ka Krievijas maigās varas īstenošana balstīsies „krievu pasaules” konceptā. Tas nozīmē, ka Krievija turpinās iestāties par krievu valodas statusa nodrošinājumu kaimiņvalstīs un censties „konsolidēt tautiešu pasauli”. Daļa minēto „tautiešu” ir arī Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, tā ka politiskā problēma saglabājas.

Visu Eiropas Savienību ietekmējošs 2013.gada notikums būs rudenī paredzētās Vācijas parlamenta vēlēšanas, kuru rezultāts var ietekmēt ne tikai turpmākos eirozonas problēmu risināšanas plānus, bet arī ES attiecībās ar Krieviju. ES grūti iet ar kopējas ārpolitikas veidošanu attiecībās ar nozīmīgo energoresursu piegādātāju. Galveno toni šajā procesā nosaka tieši Vācija. Pēdējā laikā valstī ar lielāko ekonomiku Eiropā arvien skaļāk izskan aicinājumi pārskatīt pārāk nekritisko attieksmi pret demokrātijas problēmām Krievijā. Un tie vairs nav tikai Vācijas „zaļie”, kuri aicina īstenot normatīvāku – uz vērtībām balstītu ārpolitiku. Uz krasām izmaiņām gan nevaram cerēt, jo Krievijas energoresursu lielā nozīme uz Vācijas tautsaimniecību tik drīz nemainīsies.

Katrā ziņā mums ir jāseko ekonomiskajiem, politiskajiem un drošības procesiem, kas notiek gan tuvu, gan visai tālu no mūsu robežām. Tur, kur iespējams, jācenšas minētos procesus ietekmēt, jo Latvijai, kā cieši saistītā „globālā ciemata” iemītniecei, nāksies saskarties ar starptautisko notikumu sekām – labām, vai ne tik ļoti.

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors