Foto — Dmitrijs Suļžics, F64
Pēc Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī sāktajām intrigām atlūgumu uzrakstījis cilvēks, kas cīnījās ne tikai par mūzikas kvalitāti, bet arī par mūziķu algām. Karels Marks Šišons
Vakarā pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Jaungada galā koncerta Lielajā ģildē lija ledus lietus. Vecrīgas bruģis bija pārklāts ar slidenu, plānu ledus kārtiņu, lieliskā muzikālā notikuma aculiecinieki, pārrunādami iespaidus, lēnām taustījās mājup. Tukšajā zālē blāvi mirgoja svētku eglītes rotājumi. Bet kaut kur aizkulisēs raudāja diriģents. Harismātiskajam diktatoram, kā mūziķi kādā no iepriekšējām intervijām bija nosaukuši Karelu Marku Šišonu, tās nebija prieka asaras par izdevušos koncertu ar ilgām stāvovācijām. Orķestris viņa vadībā bija sasniedzis savas varēšanas griestus, mūziķiem un Šišona dzīvesbiedrei, žilbinošajai solistei Elīnai Garančai publika atkal un atkal pieprasīja piedevas.
