Foto: Oļesja Sokolova, F64
Pirms 145 gadiem, 1867.gada 3.oktobrī, dzima dzejnieks Eduards Veidenbaums
Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,/ Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,/ Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,/ Un nākotne spoža kā saulītes vaigs.
Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,/ Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;/ Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,/ Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.
Vai Eduarda Veidenbauma dzejas pirmie panti ir attiecināmi uz pašreizējo Latvijas valsti? Vai tas, ko mēs ticībā un cerībā sējām pirms divdesmit un drusku gadiem, ir uzdīdzis?
Pirms nedaudz gadiem, kad sākās lielā emigrācija darba meklējumos uz Rietumiem, bija viegli prognozēt Latvijas valsts ekonomikas sabrukumu un pat valsts neatkarības beigas. Bet laiks ir parādījis, ka esam sīkstāki un tā kā tuksneša stādi, un nav jāsagaida, ka viss sētais jau nākamajā gadā uzdīgs.
