10 priekšlikumi, kā uzlabot NAP

Pildīšu savu pilsonisko pienākumu un izteikšu viedokli Nacionālās attīstības plānu. Man ir seši priekšlikumi par saturu, trīs par formu un viens par procedūru. Sākšu ar pēdējo.

Par procedūru

1. Būtu nepieciešama vēl viena NAP sabiedriskā apspriešana, kad pašreizējais plāns būs piepildīts ar saturu. Pašreizējai plāna versijai ir divas īpašības, kuras diskusiju padara grūtu, ja ne bezjēdzīgu.

a) Neeksistē kolonna “finansējums”. Tā nav nenozīmīga detaļa, skaitļi attiecīgās rindas galā ir pati svarīgākā dokumenta sastāvdaļa. Mēs taču saprotam – ja pie kāda uzdevuma finansējuma ailē ir nulle, uzdevums ir bezjēdzīgs, savukārt pat muļķīgs uzdevums ir apspriešanas vērts, ja tam ir piešķirti miljoni.

Tagad mēs esam lūgti kritizēt tādu mūziku, kuras disku esam saņēmuši, bet diskā ir aizmirsts ierakstīt mūziku. Likumsakarīgi mums ir diezgan planējoša diskusija. Pagrūti uzrakstīt kritiku par tukšu disku.

b) Dažu politiķu vīzija par zaļu Latviju liek domāt, ka gala versija varētu stipri atšķirties no pašreizējā plāna. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc nav skaidrs, vai vispār ir vērts apspriest šo plānu. Mērķi nav atrauti viens no otra, t.i., uz plānu var skatīties tikai kā uz kopumu, jo jebkuras mazas izmaiņas ievērojami maina tā būtību. Piemēram, palielināt finansējumu pētniecībai un attīstībai līdz 1,5% no IKP ir mērķis ar potenciāli pozitīvu ietekmi uz izaugsmi, taču tikai tad, ja tas tiek kombinēts ar zinātnes finansējuma reformu. Savukārt, ja finansējuma kārtība netiek mainīta, tam visdrīzāk būs ekonomikas struktūru kropļojoša ietekme, un finansējuma palielinājums bremzēs attīstību. T.i., vērtēt ir iespējams tikai pasākumu kopumu, nevis katru pasākumu atsevišķi.

Par formu

Lai būtu saturīga diskusija, sabiedrībai un politiķiem, kuriem par šo dokumentu būs jālemj, jādod pietiekama informācija. Zemāk minētie formas uzlabojumi, manuprāt, krietni uzlabotu dokumenta kvalitāti.

1. Pie uzdevumiem ieviešamas kolonnas “Esošais finansējuma apjoms” un “Paredzamais finansējuma apjoms”.

Lielākā daļa no tabulās esošajiem nozīmīgajiem uzdevumiem izklausās pēc kaut kā, kas tiek darīts jau sen. Lai šādas kļūdas nebūtu un lai veicinātu jēgpilnu diskusiju, būtu ieteicams norādīt, cik liels finansējums šiem mērķiem tiek piešķirts pašlaik un cik ir paredzēts piešķirt nākotnē. Es saprotu, ka visdrīzāk kārtējo reizi “nav iespējams”, bet varbūt tad NAP ir jāsāk ar reformām, lai nākotnē būtu iespējams. Lai likumdevējiem nebūtu jāpieņem plānošanas lēmumi informācijas vakuuma apstākļos.

2. Mērķu sasniegšanas rādītājiem aizpildāmi tukšumi nākotnē.

Pašreizējā versijā mēs redzam 2014. gadu, un pēc tam uzreiz nāk 2017., kas īstenībā jau ir plānošanas perioda beigās. Dati par 2017. gadu visdrīzāk būs zināmi 2018. gada vasarā, kad būs stipri par vēlu kaut ko mainīt. NAP ir jābūt references skaitļiem kā par 2013., tā par 2015. un 2016. gadiem, informējot par to, kā gadu no gada mēs virzāmies uz mērķiem.

3. Katrs uzdevums pakārtojams vienam mērķa sasniegšanas rādītājam.

Pašreizējā pieeja ir tāda, ka “viss kopā kaut kā ietekmē visu kopā”. Ir rīcības virziens, tam apakšā sīkāk saskaldīti mērķi, kam apakšā vēl sīkāk saskaldīti mērķu sasniegšanas rādītāji, taču tad pēkšņi uzdevumi atkal attiecas uz visu rīcības virzienu kopumā. Tas ļoti apgrūtina dokumenta lasīšanu. Lasītājam ir jāuzmin, kā precīzi, pēc autoru domām, viens vai otrs mērķis tiks sasniegts. Saprotu, ka var būt gadījumi, kad tā arī ir – uzdevumam ir ietekme uz vairākiem mērķa sasniegšanas rādītājiem, bet tādā gadījumā būtu jāpiekārto pie svarīgākā. Savukārt, ja šāda “viss ietekmē visu” tendence ir masveidīga, jāsamazina mērķa sasniegšanas rādītāju skaits, jo acīmredzot tie raksturo vienus un tos pašus procesus. Piemērs: ilgi meklēju, kādā veidā ir paredzēts panākt prioritātes mērķa sasniegšanas rādītāja [188] (ienākumu nevienlīdzības koeficients) uzlabošanos. Tā arī nespēju atšifrēt sakarības.

Par saturu

1. Svarīgākais trūkums – nav vizionāra skatījuma. Kāds teiks “Bet priekš kam? Līdz šim iztikām – iztiksim arī turpmāk.” Neiztiksim.

Vai ievērojāt pēdējā laika svarīgāko ziņu Latvijai? Ziņa bija par to, ka to jauniešu skaits, kas pēc vidusskolas izvēlas studēt Latvijā, samazinājies no 75% 2008.gadā uz 58% šogad. Nezinu, kāds tam iemesls, taču ja patiess ir LU rektora M. Auziņa minējums, ka liela daļa varētu būt devusies studēt uz ārzemēm, kļūst mazliet bail. Šie jaunieši vairs nebrauc prom tāpēc, ka viņiem jāapgādā ģimenes, viņi vienkārši neredz šeit nākotni. Ja nu tiešām jaunatne beidzot ir atkodusi šo spēlīti, kurā mēs ar vietējās izglītības palīdzību mēģinām viņus novirzīt šampinjonu lasītāju un viesnīcu gultu klājēju karjerai?

No manis pēdējo gadu laikā lasītajiem rakstiem labākais (konkrētības un aktualitātes ziņā) ir Ērikas Andersenas “Why top talent leaves top 10 reasons boiled down to one“. Raksts ir par uzņēmumiem, taču tikpat labi tas varētu būt par valstīm.

Galvenā ideja – talantīgākie darbinieki uzņēmumus atstāj tā paša iemesla dēļ kā visi pārējie – tie dodas prom, ja cilvēki tiek vāji vadīti un organizācijas virzība ir nesaprotama un neiedvesmojoša. Vienā īsā teikumā koncentrēta visa mūsu valsts problemātika.

Mēs netiksim galā ar mūsu svarīgāko problēmu – smadzeņu aizplūšanu un demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos, kamēr mūsu valsts nebūs kvalitatīvi pārvaldīta, bet vēl svarīgāk, – kamēr virziens, kurā dodamies, nebūs skaidrs un iedvesmojošs.

Šai kontekstā atbalstāma ir atsevišķu ministru vēlme izvirzīt vīziju par zaļu Latviju. Kaut kāds iedvesmojošs mērķis ir nepieciešams. Tomēr šī vīzija man raisīja nepatīkamas asociācijas.

Pirmkārt, mēs jau esam viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Ciniķi varētu teikt: “Labi, šis mērķis tika sasniegts pagājušogad, tagad atpūta līdz 2020!” Otrkārt, mēs labi zinām, kāpēc esam tik zaļi -rūpniecības sabrukuma dēļ. Sanāk tāda sliņķu vīzija – slēgsim vēl pāris rūpnīcas un, skat’!, mērķis vēl vairāk sasniegts – kļūsim vēl zaļāki. Domājams, arī potenciālie investori šajā mērķī saredz tikai aizvien pieaugošas izmaksas. Treškārt, zaļums Latvijā ir ar diezgan nepatīkamu piegaršu – vismaz es uzreiz iedomājos par visu to liekēžu baru, kuri dzīvo uz pārējo rēķina caur tiešām valsts subsīdijām un “Latvenergo” paaugstināto tarifu. Vēl tādus? Kurš šo “uzņēmējdarbību” finansēs? Atvainojiet, bet tad es labprāt dzīvotu nedaudz mazāk zaļā valstī.

Mēs pagaidām neciešam no pārlieku lielas rūpnīcu intensitātes, mums nav pilsētu, kur cilvēki smok rūpnīcu skursteņu dūmos un cieš no pārlieku intensīvas autosatiksme. Drīzāk otrādi. Es saprotu, ka ministri pašlaik domā pārliecināt Latviju, ka eksistē kādas zaļās brīnumtehnoloģijas. Nevajag. Ja tās vēl nav pārliecinājušas pārējo pasauli, diez vai tās iedvesmos skeptiskos latviešus. Kopumā man tā likās diezgan depresīva vīzija, kura vislabāk īstenotos, neko nedarot un automātiski turpinoties demogrāfiskā sabrukuma procesam.

Bet ir taču daudzi iedvesmojoši mērķi, kuri ir tuvi pašreizējam valdības sastāvam! Piemēram, 9. Saeimas apstiprinātā “Latvijas ilgstpējīgās attīstības stratēģija līdz 2030.gadam” (Latvija 2030) redzam – “izveidot vienu no labākajām sākuma izglītības sistēmām ES….”. Tātad “vienu no labākajām”, tas būtu Top3 vai tuvu tam. Tas būtu labs mērķis, kurš prasītu daudz darba un līdzekļus, taču iedvesmotu daudzus strādāt tā labā. Bet kāpēc tas neparādās Latvija 2030 pakārtotajā NAP? It sevišķi, ja ņemam vērā, ka to apstiprināja pavisam cita sastāva un sasaukuma Saeima (t.i., vajadzētu būt pietiekami plašam atbalstam sabiedrībā). Varbūt ir domāts, ka tas netieši ir ietverts mērķos un uzdevumos, bet nav skaidrs, kāpēc šāda “izšķīdināšana” būtu nepieciešama.

2. Ir vērts atteikties no matrjoškas tipa mērķu uzbūves. Tas uzlabotu komunikāciju un ļautu novērst plāna galveno trūkumu – sasaistes ar finansējumu trūkumu.

Latvijā ir tendence radīt milzīgas mērķu konstrukcijas. Ja pareizi saprotu, NAP ir vadmotīvs, tālāk prioritātes, zem prioritātēm – prioritātes mērķis, prioritātes mērķa sasniegšanas rādītāji, tad rīcības virzieni, tad rīcības virzienu mērķi, zem mērķiem – mērķa sasniegšanas rādītāji, un galu galā, pēc visas šīs putras mēs nonākam pie tā, kas reāli tiks darīts – uzdevumiem. Bet tas nav viss. Teorētiski tas viss ir būvēts zem Latvija 2030, kurā arī ir kaut kāds mērķis, prioritātes, attīstības mērķi, rīcības virzieni un risinājumi. Baidos, ka vēl ir kādi 3-4 tāda paša līmeņa stratēģiski dokumenti, kuriem ir savas prioritātes, mērķi, rīcības virzieni… utt. par kuriem es vienkārši nezinu.

Un tā:

a) nevajadzīgi apgrūtina komunikāciju. Cik laika jau esam notērējuši uz nievām, diskusijām un jautājumiem par vārdu “drošumspēja”? Es uzskatu autoru ideju par saprātīgu, taču, ja cilvēkiem nav uzreiz saprotams, nav jēgas stūrgalvīgi pie tās “drošumspējas” turēties, pat ja tajā ir ieguldīts zināms reputācijas kapitāls;

b) apgrūtina mērķu sasaisti ar finansējumu, jo darāmo darbu ir daudz un ir saprotams, ka ierēdņiem ir grūti katram uzdevumam pierēķināt finansējumu. Rezultātā finansējums netiek aprēķināts nekam, kas padara dokumentu bezmaz bezjēdzīgu. Fokusēšanās uz nozīmīgo un uz tām jomām, kur ir gaidāmas lielas pārmaiņas, atvieglotu šo uzdevumu.

Saprātīgs mērķis, kurš būtu balstīts uz iedvesmojošu vīziju un ir pareizi noformulēts, ir intuitīvi saprotams bez skaidrojošām konstrukcijām. Piemēram, visās šodien attīstītajās valstīs ir bijis tāds posms vēsturē, kad tika izbūvēts ātrgaitas šoseju tīkls. Tādam mērķim (piem., “savienosim ar ātrgaitas šosejām lielākās pilsētas”) nevajag virsmērķus, vīzijas, prioritāros virzienus, jo ir skaidrs, kas tiks darīts, skaidrs ieguvums uzņēmējiem un skaidrs ir ieguvums katram iedzīvotājam individuāli. Šādiem mērķiem vajag konkrētus uzdevumus un finansējumu, bet nevajag “ekonomiskā izrāviena” vai “drošumspējas” garnīra. T.i., pilnībā pietiktu arī ar trīspakāpju sistēmu, stratēģiskajiem rotājumiem izmantojot Latvija 2030.

3. Uzdevumus iespējams attīrīt, atmetot nesvarīgo (diezgan tehnisks punkts – ja neesat lasījis NAP, izlaidiet).

Par to, ka dokuments pašlaik izskatās izplūdis un nefokusēts jau ir rakstījuši citi (piekrītu P. Raudsepa “Ir” paustajam viedoklim). Pagaidām izskatās, ka uzdevumi, mērķi, mērķu rādītāji dzīvo uz atsevišķām salām, nevis izriet viens no otra. Neredzu, kādā veidā uzdevumi sasniegs mērķus un to sasniegšanas rādītājus un kādā sakarā mērķi ir ar kvantitatīvajiem rādītājiem (par to, ja būs iespēja, sīkāk rakstīšu atsevišķi, jo šo rakstu tas padarītu nelasāmi garu).

Bez vadmotīva, prioritātēm, prioritāšu mērķiem, rīcības virzieniem un rīcības virzienu mērķiem varētu arī iztikt. 

Nozīmīgākā NAP daļa – rīcības virzienu mērķu sasniegšanas rādītāji un uzdevumi – cieš no tradicionāliem Latvijas plānu trūkumiem: globāla konteksta trūkuma, nespējas kvantificēt, kā arī nenozīmīgu un tādu mērķu izvirzīšanas, kuru kontrolei nav instrumentu.

a) Liela daļa no rīcības virzienu un prioritāšu mērķu sasniegšanas rādītājiem ir vāji kontrolējami (cik lielā mērā Latvijas valsts līdz šim ir kontrolējusi piemēram [75] “Preču un pakalpojumu eksporta apjoma pieaugums”?).

b) Pat ja rīcības virziena mērķa sasniegšanas rādītāji ir pareizi noformulēti, tie ir vāji saistīti ar uzdevumiem. Piemēram, [279] “Augstskolu personāla publikāciju skaita pieaugums par 20 procentiem” ir it kā labs un kontrolējams mērķis, taču uzdevumos neko par šo tēmu vairs atrast nevaram. Cits piemērs: [372] – [375] paredz samazināt sliktā stāvoklī esošu autoceļu garumu, palielināt autoceļu ar melno segumu garumu un vēl palielināt autobusu pasažieru skaitu. Ar interesi šķīru uzdevumus, cenšoties noteikt, no kā tas viss tiks finansēts: kurus nodokļus ir paredzēts celt un/vai kurām nozarēm samazināt finansējumu, bet atkal nekā – tur viss tas pats, ko darām tagad.

c) Uzdevumi savukārt “slimo” ar nenozīmības slimību. Vai kāds tic, ka [93] “Pastāvīgas apmācības par uzņēmumu radīšanas iespējām (utt.)” pozitīvi ietekmēs rīcības virzienu “Augstražīga un eksportspējīga ražošana un starptautiski konkurētspējīgi pakalpojumi”?

d) Paradoksālā veidā pamatā kvantificētas ir lietas, ko valsts nevar kontrolēt, savukārt tās, kas ir pilnīgā valsts kontrolē, nav kvantitatīvi izteiktas. Tas, pirmkārt, attiecas uz uzdevumiem. Ko nozīmē visi “atbalstīt”, “attīstīt”, “sakārtot”. un “izveidot”? Piemēram [384] “Reģionālo autoceļu sakārtošana, priekšroku dodot autoceļiem, kuri savieno nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centrus”. Par cik sakārtotiem kilometriem ir runa un starp kuriem “centriem”? Kāds taču to zina, un kāpēc nevaram uzrakstīt latviski “Sakārtot “tik un tik” kilometru autoceļu starp X,Y,Z pilsētām”?

d) Ir aizdomas, ka daudzas potenciāli nozīmīgas jaunās iestrādes mocīs finansējuma un politiskā atbalsta trūkums (piemēram, [287] – “Augsti kvalificētu un radošu vispārējās izglītības pedagogu sagatavošana un piesaiste”), kur finansējuma aile – jau atkal – ir atslēga, lai būtu saprātīga diskusija.

Pašreizējā NAP versijā izskatās, ka nozīmīgākās investīciju kategorijas NAP ir jau esošie projekti un esošās politikas turpinājums (investīcijas ostās, lidostā “Rīga”, „Rail Baltica”, investīcijas ceļu infrastruktūrā, nemainot esošo finansēšanas modeli). Tā ir leģitīma izvēle, taču tad dokuments ir jāattīra no liekvārdības un jāfokusējas uz šīm daļām.

4. Latvijas Konkurētspējas ziņojums ir liekams NAP pamatā.

Ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē nav daudz pētījumu, kuri būtu piemēroti pašreizējai situācijai un spētu ne tikai atrast nozīmīgākos attīstību bremzējošos faktorus, bet arī ieteikt ko darīt. Latvijas gadījumā gan viens šāds pētījums ir. Tas ir Latvijas Konkurētspējas ziņojums (LKZ), ko NAP, manuprāt, nepietiekami izmanto. Galvenais, ka LKZ mērķis, fokusējoties uz galvenajiem attīstības attīstību kavējošiem faktoriem, pilnībā sakrīt ar NAP “ekonomiskā izrāviena” filozofiju. 

Nepiekrītu viedoklim, ka LKZ identificētie attīstību kavējošie faktori (ēnu ekonomika, izglītība, infrastruktūra) ir īstermiņā sasniedzami, bet NAP ir drīzāk ilgtermiņa dokuments. Finanšu ministrija un Valsts ieņēmumu dienests ir ļoti daudz darījuši, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanu, tomēr normālas nodokļu kultūras izveide prasīs desmitgades un milzīgas investīcijas. Katrā ziņā 7-8 gadu nogrieznis varētu būt adekvāts, lai sāktu darbus pārmaiņām minētajās jomās un pat sagaidītu izmērāmus rezultātus. Īpaši tas attiecas uz izglītības sistēmu un infrastruktūru. Kāpēc lai NAP nebalstītos uz LKZ un attiecīgām stratēģiskām prioritātēm no Latvija 2030.

5. Cilvēks nostādāms centrā.

Izlasot NAP, nodomāju: kāds man labums, piemēram, no lidostas “Rīga” apkalpoto pasažieru skaita pieauguma? Pagaidām man vairāk rūp tas, lai lidsabiedrības taupības vārdā neveidotu pusotru stundu garas rindas bagāžas nodošanai. Jebkuru mērķi var pavērst tā, lai būtu redzams, kāds labums no tā ir cilvēkiem. Piemēram, NAP mērķi “veicināt inovatīvu, starptautiski konkurētspējīgu produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu un ieviešanu ražošanā” var arī izteikt kā “palielināt inovatīvu un starptautiski konkurētspējīgu produktu radīšanā un ražošanā iesaistītu nodarbināto skaitu”. Gandrīz tas pats mērķis, bet vismaz kādam, uz ko tas potenciāli attiektos, norādītu perspektīvu.

Protams, ir mērķi, kurus nevar tā pārveidot, bet tad jājautā, kāpēc lai NAP būtu mērķi, kuri neattiecas uz Latvijas iedzīvotājiem?

6. Ir vērts sasaistīt sev rokas: juridiski apņemties sekot mērķiem un ik gadu novērtēt, vai esam uz pareizā ceļa.

Neesmu politologs, bet, manuprāt, politiķi no apņemšanās – “ja mērķi netiek sasniegti, valdība apņemas veikt papildu darbības, lai tos sasniegtu” – tikai iegūtu balsis. Starptautiskais Valūtas fonds šādus punktus izmanto valstīs attiecībā uz solītajiem budžeta un nodokļu pasākumiem, un valdībām tie nepatīk. Taču, ja tā ir pašu apņemšanās… Nu kam gan nepatiktu politiķis, kurš pat neveiksmē spēj pateikt, ka “darījām, ko varējām, bet acīmredzot neesam darījuši pietiekami, lai virzītos uz labāko izglītības sistēmu Eiropā, tāpēc šogad darīsim vēl konkrēti šo, šo un šo”? Visiem patiktu!

P.S. Nobeigumā – daži atzinības vārdi tiem, kas pie NAP strādājuši. Pirmkārt, piekrītu, ka “runāt mēs visi meistari”. Skaidri apzinos tos dažādos ierobežojumus, ar ko ir jāsastopas, veidojot šādu plānu. Rezultāts vienmēr ir kompromiss. Otrkārt, dažās jomās Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) ir ledlauži. Vislielāko atzinību gribēju izteikt par caurspīdīguma pakāpi, publicējot, liekas, visu, kas vien ir, ieskaitot Vadības grupas sēžu audioierakstus. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka konfidencialitāte 90% gadījumu ir saistīta ar vēlmi slēpt profesionalitātes trūkumu. Acīmredzot, PKC šajā ziņā nav bijis nekā slēpjama. Veiksmi darbā visiem, kuri turpina strādāt pie NAP!

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists