Virsrakstā, protams, atpazīstama variācija par Raiņa tēmu. Kāpēc – par to pašās beigās.
Paldies portālam par aicinājumu izteikt savas domas par izglītības aktualitātēm. Uzdevums it kā vienkāršs – galu galā visa dzīve man kā vai visiem izglītības darbiniekiem pašlaik riņķo ap “mācību satura un mācību procesa organizāciju”, “pedagogu atalgojuma un motivācijas sistēmas izstrādi”, “izglītības kvalitātes izvērtēšanu” utt. utt. Neskaitāmās diskusijās apkopojam faktus, iezīmējam gan viedokļu līdzības, gan atšķirības, noslīpējam argumentus – viedoklis par konkrētu priekšlikumu vai norisēm man būtu (kaut vai http://lvportals.lv/viedokli.php?id=250561). Bet daudz kas vēl palicis nepateikts, par daudz ko joprojām šaubos.
Pie konkrētiem instrumentāliem risinājumiem varam nonākt racionālas analīzes un argumentu cīņas ceļā un tos nodrošināt ar administratīvu resursu palīdzību. Bet mani neatstāj sajūta, ka mēs pat nemeklējam atbildes uz tā sauktajiem mūžīgajiem jautājumiem jebkurā laikā un jebkurā valstī – kāda ir izglītības jēga un mērķi, ko sabiedrība sagaida no izglītības sistēmas, kā jāattīstās tieši mūsu skolām. Ir man daži jautājumi, kas varētu iezīmēt ceļu lielo atbilžu meklējumos.
Pirmais jautājums. Kāda ir izglītības sistēmu nacionālā specifika?
Neatkārtošu trivialitātes par ekonomikas un uzņēmējdarbības globalizāciju, informatīvo sprādzienu, tehnoloģiju attīstību, globālo intelekta konkurenci, vienoto izglītības telpu Eiropā un pasaulē – tas tā ir, un Latvija pietiekami labi iekļaujas kopīgajā straumē, kas mūs nes uz priekšu. Bet cik ir atkarīgs no mums pašiem? Dažreiz, nedaudz paairējot pret straumi, “jauno krastu” var sasniegt ātrāk. Vai izglītības sistēmas ir nacionāli specifiskas? Ja atbildam apstiprinoši, tad – kā šī specifika izpaudīsies saturā un kā – formā? Izglītības sistēmā iesaistītajiem aktoriem jeb aģentiem – politiķiem, ierēdniecībai, skolotājiem, skolēniem, vecākiem, «sabiedrībai», resp., viedokļu līderiem par to var būt atšķirīgi uzskati.
Minēšu tikai vienu piemēru – mūsu īpašā vērtība ir gandrīz visiem bērniem pieejamā mākslas un mūzikas izglītība, kaut vai skolas pulciņu formā. Bet citur pasaulē pat īsti nesaprot, kas tas ir. Starptautiskos salīdzinošos pētījumos tas neatspoguļojas, Latvijas reitingus neceļ. Bet vai tiešām esam gatavi no tās atteikties globālas “konkurētspējas” vārdā?
Vēl gandrīz vai tabu temats – latviešu nacionālais raksturs. Var jau jautāt – kas tas tāds, bet visi saprot, par ko ir runa. Varbūt esam par klusu un atturīgu mūsdienu pasaulei, varbūt esam pārāk kritiski pret sevi? Vai skolas ar šo mentalitāti sadzīvos vai to lauzīs? Un vai skolas spēkos vispār ir iedvest bērnos pašpārliecību un savas vērtības apziņu, ja neesam spējuši pārvarēt negatīvismu un neticību savai valstij, tātad arī sev pašam, visā sabiedrībā?
Otrais jautājums. Kā salāgot stabilo un mainīgo, tradīcijas un jauninājumus?
Nav viegli rast ko tiešām jaunu zem Saules. Galu galā organizēta jaunās paaudzes izglītošana pieredzējušu un cienījamu cilvēku vadībā pastāv jau no pirmatnējo kopienu laikiem, un līdz ar civilizācijas attīstību nepārtraukti bijuši arī apzināti centieni to uzlabot, jau gadu desmitiem piesaucot arī reformu, „progresīvas” vai “mūsdienīgas” izglītības vārdu.
Pēc Apgaismības laikmeta īpaši ražīgs šai ziņā bijis XX gadsimts. Jau 20. gados propagandēts skolotājs kā konsultants, projektu metode, standartizēta zināšanu kontrole, 30. gados – skolēna ieinteresēšana kā pamats mācību motivācijai, skolotājs kā gids, ne uzraugs, sasniegumu mērījumi, sadarbība starp skolu un ģimeni, 60.-80. gados – alternatīvās skolas, brīvs režīms, skolēns kā personība, kognitīvās psiholoģijas atzinumu iesaiste, starppriekšmetu saikne. XXI gadsimts ir nācis ar plašu jauno tehnoloģiju ienākšanu skolā, bet līdzi nesis arī apjukumu izvēlē starp tradicionālo un inovatīvo.
Vai tas var būt, ka jēdzieni “tradīcijas” un “pieredze” ir arhaismi? Latvijas izglītības darbinieki uzkrājuši pieredzi jau kopš zviedru laikiem, un mūsu paaudze apzināti vai neapzināti ir mantojusi visu iepriekšējo paaudžu panākumus un neveiksmes. Vai vēl derīgi A.Kronvalda vārdi: “Un ja tu, brāl, aiz bailēm atraujies no sava sentēvu mantojuma cienīšanas, tad zini, ka tu neesi vaļīgs, svabads zināšanu māceklis, bet vai nu savas maizes kules vai cita kunga vergs.” (A.Kronvalds. Runa 1871. g. 23. janv.).
Trešais jautājums. Vai tiešām konkurencei jākļūst par galveno dzinuli izglītības sistēmas attīstībai?
Vai izglītība drīkst kļūt tikai par pakalpojumu, ko noteiks tirgus? Mūsu valstī pamatizglītība ir obligāta, mēs virzāmies uz vismaz 80% vidējās izglītības ieguvēju. Labas izglītības nodrošināšana visiem bērniem ir viena no valsts pamatfunkcijām. Vai konkurence vienmēr tiek īstenota ētiskiem līdzekļiem? Vai tikai skolu sistēmas ideāls nebūtu meklējams, atkal pārfrazējot Raini: “Ne skola pret skolu tad karos, bet visas kopā pret tumsu”?
Ceturtais jautājums. Vai konflikts starp tehnoloģijām un humanitārajām vērtībām ir neizbēgams?
Nebūt ne. Te nu gan mēs varam neatpalikt no pasaulē valdošajām tendencēm. Sajūsmu par virtuālo pasauli nu jau sāk nomainīt nostalģija pēc cilvēciskas saskarsmes, aizvien vairāk tiek atzīts, ka instrumentālu iemaņu apguve nevar būt pašmērķis. Iespējams, ka tikai tagad īsti sākam izprast A.Einšteina vārdus: “Zināšanas un prasmes vien nevar nodrošināt cilvēcei laimīgu un cieņpilnu dzīvi. Cilvēcei ir skaidrs pamatojums augstu morālu standartu un vērtību propagandētājus vērtēt augstāk par objektīvās patiesības atklājējiem.” Vai tikai mēs par daudz neesam aizrāvušies ar prasmju propagandēšanu?
Piektais jautājums. Kā izmantot ārvalstu pieredzi?
Šķiet, ka citu valstu prakses piesaukšanā mēs sākam pārkāpt labas gaumes robežas. Vai tomēr nederētu nedaudz pašapziņas? Ne izglītības sistēmas kopumā, ne atsevišķi no konteksta izrauti elementi nav pārstādāmi citā vēsturiskā, sociālā un ekonomiskā situācijā. Gribam tādus rezultātus kā Somijā vai Honkongā? Tad nodrošināsim ne tikai tādu pašu IKP procentu izglītībai, bet arī sabiedrības pārliecību par zināšanu nozīmi un sabiedrības locekļu savstarpējās attiecības. Izglītībā parasti nav absolūti pareizu vai nepareizu risinājumu; ir konkrētajai valsts situācijai piemēroti vai nepiemēroti soļi. Te prātā nāk līdzība par kādu vīru, kas no sirds brīnījās: man taču admirāļa bikses, bankas prezidenta fraka, ministra cilindrs – kāpēc pret mani izturas kā pret klaidoni?
Un vai kritiskāk nav jāizturas arī pret tā saukto ārvalstu ekspertu atziņām? Es pat nerunāju par visai populāro izglītības popzinātnieka vai šovmeņa tipu, kas ceļo no konferences uz konferenci, ar precīzi aprēķinātiem retoriskiem un neirolingvistiskiem paņēmieniem iedvešot auditorijā revolucionāru noskaņojumu. Pat Latvijā mēs varam atrast daudzus tiešām labus speciālistus, kam būs pilnīgi pretēji uzskati par izglītības sistēmas misiju un attīstību un kas pratīs savu viedokli spīdoši pamatot – kur nu vēl Somijā vai Amerikā. Ikvienas rīcības pamatojumam mēs varam atrast patiesas autoritātes atbalstu…
Un sestais jautājums. Vai zinām, ko vēlas sabiedrība?
Mums vienmēr būs jārēķinās ar sabiedrības ekspektāciju duālismu – tieksmi pēc jaunā un vēlme pēc tradīciju uzturēšanas. Tas nav neiespējami. Mūsu izglītībā jāiestrādā universālās vērtības pasaules izglītības sistēmā – tas ir radošs gars un nepārtrauktas izaugsmes tieksme, kolektīvās un personiskās atbildības un drošības izjūta, ikviens cilvēks kā vērtība, kā pasaules un civilizācijas daļa. Tomēr blakus tām būs mūsu kultūrvēstures un pedagoģijas tradīcijas, latviešu valoda un kultūra kā valstiskās identitātes pamats, Latvijas kultūras kanonisko vērtību pārzināšana.
Izglītības sistēmai jābūt gan stabilai, gan elastīgai. Mums jāstāv uz stabila tradīciju pamata, bet jātur acis vaļā uz pasaules norisēm. Mūsu skolēniem jāzina, kas ir Einšteins un kas ir Kronvalds. Un viņiem jāatpazīst iepriekš pārfrazētie Raiņa vārdi – un būtu jāspēj tos ierakstīt savā aifonā vai aipadā skaidriem latviešu burtiem. Tas nebūtu par daudz prasīts. Un, iespējams, ka tad pēc gadiem uz mūžīgiem jautājumiem atradīsim vismaz kādu laiku derīgas atbildes.
Autore ir LU profesore, 11. Saeimas deputāte (Vienotība)
Komentāri (25)
Ieva 03.09.2012. 16.54
Ja kaut ko grib izdarīt, tad tajā ir jāiegulda darbs un līdzekļi. Skolotāji, bija vieni no tiem, kas vissmagāk iznesa krīzes smagumu. Algu samazinājums bija faktiski visdrastiskākais. Un tagad gribēt, lai viņi demonstrē spožu sniegumu, ir absolūti muļķīgi. Ja skolā nav jaunu seju, ja no tās ir aizgājuši profesionalākie kadri, ja no LU pedagoģijas fakultātes beidzējiem uz skolu aiziet strādāt tikai retais, ka var gribēt skaistu māju, ja pamats ir sapuvis. Kā var to gribēt, ja IZM visu laiku ir pamatu drupinājis, reformējot reformējot ,reformējot tā, ka PISA indeksā esam slīdējuši, slīdējuši uz leju. Tagad, cerams, ir robežšķirtne, ir Ķīlis…
Un varbūt vajag padomāt par to – ka atšķirībā no daudzām citām lietām, mums BIJA laba izglītības sistēma, un ka ierēdņu armija to ir pamanījusies sabojāt. Ka tas, kas bija mums pašiem, nebija tas sliktākais, jeb otrādi – reformas savā kopumā ir bijušas tikai destruktīvas, IZM ir darbojusies PRET skolu, nevis tai palīdzējusi.
Varbūt, varbūt beidzot, kas mainīsies…
1
zauls > Ieva 03.09.2012. 22.25
IZM līdz šim strādāja šoferu meitas, varbūt Ķīlis būs ko mainījis.
0
Una Grinberga 03.09.2012. 10.50
Nabaga Ķīlis – jāmēģina atrast valodu un kopējus mērķus ar Saeimas izglītības komisijas vadītāja, kura dzīvo vēlākais 1980s. Nav brīnums, ka izglītība ir morāli novecojusi un pašreizējām skolēnu interesēm neatbilstoša. Un pats briesmīgākais, ka domājot par nākotni, tiek izmantotas senilas analīzes metodes.
8
ilmisimo > Una Grinberga 03.09.2012. 11.22
..izglītība ir morāli novecojusi un pašreizējām skolēnu interesēm neatbilstoša.
_______________
Un
kādas ir pašreizējās skolēnu intereses?
0
ilmisimo > Una Grinberga 03.09.2012. 15.36
>Nasing spešal!
…eee… paklau- ja jau tik vareni te interpretēji Raini- varbūt kādu mūsdienīgu interpretāciju par Kronvaldu ar var gaidīt?
0
tuba76 > Una Grinberga 05.09.2012. 13.44
Piedod, Art, i’m not buying it. Ir iemesls – kāpēc pie šī raksta ir tik maz komentāru, kaut gan tas ir par ļoti aktuālu tēmu – tur nav pateikts nekas tāds, ko var diskutēt. Ja mani nekaitinātu fakts, ka cilvēkam, kas Saeimā sēž kopš 2006 (?), nav nekā konkrētāka, ko teikt, es arī neko nerakstītu. Cik man ir nācies runāt ar zviedru politiķiem vai lasīt zviedru rakstus par aktualitātēm, tie mēdz būt par konkrētām lietām, kas ir svarīgas un saprotamas katram – tā teikt aktuālas sabiedrībai, bet risinājumi mēdz tikt piedāvāti no katras attiecīgās partijas ideoloģiskā skatu punkta.
Sekoju Latvijas presei un man radies iespaids, ka Latvijā izglītības sakarā ir sekojošas aktualitātes:
1)Kā nodrošināt visiem bērniem Satversmē noteiktās tiesības uz izglītību neatkarīgi no vecāku maku biezuma.
2)Kā lokalizēt 3000 bērnus, kuri «ir skolas vecumā, bet nevienu izglītības iestādi neapmeklē»
3)Kā pēc iespējas ātrāk nodrošināt skolotājiem algas tuvāk normāliem cipariem – Ķīlis sola 500 ls nākošgad (es nesen satiku cilvēku, kas jau šobrīd saņem šādu algu, izskatās pēc kaulu kambara un pēc darba iet mežā lasīt sēnes, lai būtu kas gardāks ko likt uz zoba)
4)Kā izglītot un izaudzināt t.s. agresīvos skolēnus, par kuriem nesen bija diskusijas. Vai ir pietiekami apzinātas šo skolēnu problēmas ar psihiatriem, psihologiem (daļai no viņiem var būt neiropsihiatriski funkciju traucējumi – ADHD, Aspergera sindroms u.c., par kuriem Latvijas sabiedrībā ir minimālas zināšanas)
5)Kā piebremzēt un noturēt rāmjos nacionālo eksperimentatoru Ķīli, kurš gadiem ilgi milzušas problēmas strukturālā, ekonomiskā un nacionālā līmenī cer risināt ar kadru maisīšanu un planšetdatoru iepirkšanu.
6)Vai Latvijā ir plāns, kā uzņemt skolās atpakaļ bērnus, kas mācījušies citās valstīs un atgriezušies atpakaļ Latvijā? Nav ilgi jāgaida, kad būs arī tādi, kas dzimuši ārzemēs un ieradīsies kopā ar vecākiem – kā Latvijas nacionāli specifiskā izglītības sistēma tiks galā ar šiem bērniem? (Mans dēls labprāt gribētu mācīties augstskolā Latvijā – Latvijas pilsonis beidzis vidusskolu Zviedrijā, latviski runā un raksta, bet vidusskolas atzīmes latviešu valodā nav – finansiālu apsvērumu dēļ viņš Latvijā mācīties īsti nevar atļauties, bet, ja varētu, tad kā ārzemju students. Šo jautājumu mēģināju skaidrot Izglītības ministrijā jau pirms gadiem 5 – viņiem nekāda risinājuma nebija tad un nez vai ir arī šobrīd)
Ja neatrisinās šīs un citas aktuālās problēmas, jau pavisam drīz var nebūt kam prasīt – vai tu zini, kas ir Kronvalds?
0
tuba76 > Una Grinberga 04.09.2012. 18.23
ARTs – citētajā tekstā tāpat kā visā rakstā ir tik daudz ūdens un, ja godīgi – stipri maz sausā atlikuma. Nu ko nozīmē “tā sauktie ārvalstu eksperti ” un “daudzi tiešām labi speciālisti” Latvijā, ja netiek saukti vārdi? Ja jau autore ir tik laba speciāliste ar skaidru un asu prātu, tad tik garā rakstā varēja būt vairāk konkrētības – tuvāk zemei un ikdienai un mazāk virtuozas tukšvārdības.
0
AUTOEXEC.BAT > Una Grinberga 04.09.2012. 22.13
Vita … citētajā tekstā tāpat kā visā rakstā ir tik daudz ūdens un, ja godīgi – stipri maz sausā atlikuma.
——————————————————————–
Muļķības. Tieši otrādi – raksts, atvainojos par tiešumu – nav taisīts domāt negribētājiem un “piecu vienkāršu punktu” vīziju cerētājiem. Un “sausais atlikums” (personīgi man noteikti) ir būtisks, jo kaut vai stāsts par popzinātnieku-šovmeņu tipu man bija ļoti interesants jaunums – un tiešām esmu spiests šim te piekrist. Ne mirkli nešaubos , ka ja autorei pajautātu konkrēti – viņa bez grūtībām dotu arī piemērus ar konkrētiem vārdiem gan “ārvalstu ekspertiem”, “gan pašmāju speciālistiem”.
Taču konkrēti ķidāt nemaz nebija šīs publikācijas mērķis, drīzāk tās ir vispārīgas, bet tajā pašā laikā ļoti vērtīgas vadlīnijas.
“Piecu vienkāršu punktu” receptēm ir jāpērk recepšu grāmatas – ja pašam negribas domāt.
0
Sanšains > Una Grinberga 03.09.2012. 19.48
Man Ķīļa vs. Druvietes salīdzinājums drīzāk būtu:
aizrautīgs, bet mazliet dīvains, nacionāli diezgan vienaldzīgs fantazētājs vs. nosvērta, ar asu prātu un skaidru domāšanu apveltīta, patriotiska izglītības jomas profesionāle.
0
Una Grinberga > Una Grinberga 03.09.2012. 20.02
Ja būtu ass prāts un skaidra doma, tad nebūtu jālasa pieci retoriski jautājumi, bet vīzija par izglītību ar pieciem vienkāršiem un skaidriem punktiem. Izlasīju viņas atskaiti par Izglītības komisiju vienā no portāliem: “mēs tiekamies ar biedrībām”, “pārspriežam aktuālus jautājumus”… Tajā pašā laikā ar IZM ministru tiekas reizi 2 mēnešos. Nevaru spriest, cik viņa ir laba profesore, bet pie izglītības politikas plānošanas tāda laipošana vien sanāk – ja vienīgais mērķis ir lai katrs vidusskolēns zina, kas ir Jānis Pliekšāns un Atis Kronvalds, tad jāsaka, ka literātu paaudze nevarēs izdzīvot ar ES valstu atmestām maizes garozām.
0
AUTOEXEC.BAT > Una Grinberga 04.09.2012. 10.39
Nasing … Ja būtu ass prāts un skaidra doma, tad nebūtu jālasa pieci retoriski jautājumi, bet vīzija par izglītību ar pieciem vienkāršiem un skaidriem punktiem.
—————————————————————–
Lūk ļoti skaidra un asa prāta definēta atbilde uz tavām muļķībām :
“Un vai kritiskāk nav jāizturas arī pret tā saukto ārvalstu ekspertu atziņām? Es pat nerunāju par visai populāro izglītības popzinātnieka vai šovmeņa tipu, kas ceļo no konferences uz konferenci, ar precīzi aprēķinātiem retoriskiem un neirolingvistiskiem paņēmieniem iedvešot auditorijā revolucionāru noskaņojumu. Pat Latvijā mēs varam atrast daudzus tiešām labus speciālistus, kam būs pilnīgi pretēji uzskati par izglītības sistēmas misiju un attīstību un kas pratīs savu viedokli spīdoši pamatot – kur nu vēl Somijā vai Amerikā. Ikvienas rīcības pamatojumam mēs varam atrast patiesas autoritātes atbalstu…”
Šis cilvēks , atšķirībā no “piecu vienkāršu punktu” vīziju ražotājiem , redz “visu laukumu”, kā mēdza teikt Tante Sidra.
Labāk pamato, kur viņai nav taisnība. Izskatās, ka tu pat nepamanīji, ka viņa nevis grib ” lai katrs vidusskolēns ZINA, kas ir Jānis Pliekšāns un Atis Kronvalds “, bet gan lai katrs SAPROT šo izcilnieku teikto un domā līdzi.
0
ekmanis 03.09.2012. 10.31
Sķiet, ka skolas uzdevums būtu no katra bērna izaudzināt savas valsts pilsoni kā personību. Varbūt ir vērts paskatīties kā Lielbritānija audzina savus pilsoņus? Viņu bērni mācās skolā un dzīvo skolas internātā. Īsts brits veidojas vienlaicīgi abās iestādēs. Es pazīstu vienu latviešu puisi, kurš Londonā, iedams skolā un dzīvodams internātā, izauga par britu. Vai Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un Jelgavā tā izaudzināt Latvijas pavalstniekus nevar?
0