Bezmaksas bāreņu tauta

Argumenti sabiedrības diskusijā par bērniem ved mūs nepareizā virzienā

Mēs izmirsim un izmirstam, mēs nedzemdējam un nedzemdēsim, ja vien valsts nedos naudu. Mēs stāvēsim līdz pēdējam un kritīsim par to, lai par jebkādu cenu panāktu saviem bērniem pilnīgu bezmaksas izglītību, treniņtērpu un kedas ieskaitot. Bērnu radīšana un audzināšana ir valsts un tikai valsts atbildība. Pirms likties laulības gultā, mums jābūt drošiem, ka mūsu bērni ir ieplānoti Nacionālas attīstības plānā un ka tam visam paredzēts valsts finansējums ilgtermiņā. Mēs neparko neliksimies laulības gultā un arī nebaudīsim citus dzīves priekus, ja valdība mums skaidri un gaiši negarantēs drošu un saules pielietu nākotni.

Tāds ir Latvijas šī rudens sabiedriskās diskusijas par bezmaksas izglītību šaurākā nozīmē un demogrāfiskajām problēmām plašākā nozīmē secinājumu kopsavilkums. Nu, vismaz tas ir tas, kas paliek ausīs zvanot pēc kārtējās televīzijas diskusijas noskatīšanās vai raksta izlasīšanas. Ja es būtu pavisam jauns cilvēks, varbūt tam arī noticētu un bērnu radīšanu plānotu ar kalkulatoru. Taču esmu dzīvē jau kaut ko redzējis cilvēks un diskusiju šādā garā saucu par „bezmaksas bāreņu tautas” sindromu. To var uzskatīt arī par gana bīstamu simptomu, ka savas tautas un valsts nākotnes tecējumu ievirzām greizā gultnē.

Valsts apgādībā

Pateicoties tiesībsarga uzkūdītajai kampaņai pret „ļaunajām” skolām un to „raganīgajiem” direktoriem, šogad pirms jaunā mācību gada sākuma īpaši plaša izvērtusies diskusija par Satversmes garantēto bezmaksas izglītību un tajā ietilpstošajām lietām – no grāmatām līdz pusdienām. Tikpat aktīvs nu jau kādu laiku ir demogrāfs Ilmārs Mežs un aiz viņa stāvošais mistiskais Nākotnes fonds, zvanot nemitīgus apokalipses zvanus latvju tautai un zemei, pat par spīti tam, ka šogad Latvijā dzimst vairāk bērnu.

No šīm publiskajām diskusijām, amatpersonu un dažādo ekspertu paustajiem viedokļiem it kā izkristalizējas skaidrs viedoklis, ka visam ar bērna radīšanu un audzināšanu saistītajam ir jābūt pēc iespējas lielākā valsts apgādībā, no šūpuļa līdz darba gaitu sākšanai un tad jau atkal pa otru apli, bērniem pašiem sākot savu ģimenes dzīvi un bērnu radīšanu.

Ideāls, uz kuru it kā tiecamies – ja bērnu gandrīz pilnīgā valsts (pašvaldības) aprūpē varētu nodot pusotra gada vecumā vai vēl agrāk un atpakaļ saņemt jau vismaz ar vidusskolas diplomu rokā. Un tad nu sākt gaidīt atkal to laimīgo brīdi, kad šie valsts izauklētie bērni sāks maksāt krietnus nodokļus, lai baudītu mūsu iecerētās un rožainās pensiju shēmās saplānotās pārtikušās vecumdienas, neatkarīgi no pasaules ekonomiskās attīstības virzības.

Nav jau nekas iebilstams, ka mūsdienu Eiropas labklājības valstu principiem atbilstoši sabiedrība caur valsts un pašvaldības budžetu padara vieglāku un ērtāku dzīvi ģimenēm ar bērniem, tāpat kā, starp citu, arī gados veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Taču nepieņemams šķiet Latvijā uzņemtais diskusijas virziens teju par pilnīgu atkarību no valsts un bērnu radīšanas un audzināšanas prieka pārvēršanu skaitīkļu grabināšanā.

TV ekrānā dzirdot uzskaitījumu, ka būtībā saskaņā ar Satversmi taču bērniem skolas vecumā pienāktos par brīvu ne tikai mācību līdzekļi, bet arī skolas forma, sporta tērps, transports un ēdināšana, prātā nāk doma, ka mums jau ir tāda bērnu kategorija, kam tas viss pienākas no valsts bez maksas. Tie ir bāreņi jeb valsts apgādībā nonākušie.

Vai patiesi tiesībsarga un viņa līdzjutēju nodoms ir padarīt arī dzīvu vecāku bērnus par bāreņiem, ja reiz no augstām kancelēm dzirdam garu garos sarakstus par to, kam jābūt bezmaksas izglītībā?

Vai tiešām savai tautai gribam lemt „bezmaksas bāreņu tautas” likteni, ja atļauts pārfrāzēt Māras Zālītes citā laikā un kopsakarā doto „bāreņu tautas” apzīmējumu? Un kāda tad atbildība vai līdzdalība paliek vecākiem savu bērnu dzīvē?

Tikai gaidīt, kad tie sāks nodrošināt viņiem vecumdienas? Kādu gan nākotni esam pelnījuši, ja tāda ir mūsu attieksme pret pašu bērniem?

Parunājiet ar mammām

Līdzīgu, no valsts tikai paģērošu attieksmi nu jau gandrīz nemitīgi dzirdam no cienījamā demogrāfa I.Meža, faktiski valsts atbildību mēģinot noteikt jau brīdī, kad bērns vēl nemaz nav ieņemts. Un kāds tad ir mērķis visai šai kapu zvanu skandēšanai? Latvijas tautas mūžīga dzīvošana un Latvijas valsts bezgalīga pastāvēšana?

Tas neskan pārliecinoši, jo nav mūsu spēkos ko tādu garantēt 100 gadus uz priekšu. Tāpat kā nav iespējams paredzēt, kādas dabas katastrofas un pasaules attīstības kolīzijas notiks kaut vai šā paša gadsimta laikā, un kā tas var skarbi un bezkaislīgi mainīt mūsu stingri saplānoto Latvijas nākotni.

Tā vietā, lai bērnus tikai pārvērstu materiālu labumu kategorijās un ekonomiskās aktivitātes skrūvītēs iekšzemes kopprodukta veidošanas mašīnā, daudzkārt svētīgāk mūsu sabiedrībai būtu atgriezties pie pamatjautājuma, kādēļ cilvēki rada bērnus.

No tādas sarunas nebūtu jāvairās nevienam, un jo īpaši politiķiem un citiem lēmumu pieņēmējiem mūsu valstī pat tad, ja no viņiem sabiedrība it kā sagaida vien skaitļos mērāmas atbildes – cik miljonu piešķirs pabalstiem un algām. Esmu labākās domās par mūsu sabiedrību, nekā to vienkāršoti attēlo masu mediji un eksperti.

Ja mēs pavisam godīgi un bez priekšā uzrakstītiem atbilžu variantiem pajautāsim cilvēkiem, kādēļ viņi rada bērnus, nedomāju, ka atbilžu vairākumā būs materiāli labumi no valsts puses, nodrošinātas vecumdienas vai tautas un valsts nākotne. Visticamāk, ka iemesli būs dažādi, bet galvenokārt tomēr emocionāli, pat ja ne vienmēr apzināti un vārdos izteicami.

Cilvēkam kā jebkurai dzīvai būtnei ir no dabas dota tā saucamā reproduktīvā jeb sevis atražošanas funkcija, kas turklāt automātiski neparedz kaut kādus līdzi nākošus taustāmus labumus vai aprūpes garantijas vecumdienās. Dzīvnieku pasaulē dabas likumi ir skarbi un izdzīvošanas likumi faktiski nepieļauj nekādas rūpes par saviem vecākiem.

Cilvēki ir sociālas būtnes un mūsu kultūra veidojusies atšķirīgi no citām dzīvām būtnēm. Mēs esam iemācījušies dzīvot kopienās un rūpēties cits par citu, turklāt bieži vien darot to pavisam nesavtīgi. Taču mūsu kultūras ēnas puse ir arī tā, ka mēdzam iekrist otrā galējībā un izmantot cits citu savam labumam jeb savtīgu mērķu īstenošanai. Tas attiecas kā uz indivīdiem, tā uz veselām sabiedrībām.

Tomēr starp visām dzīvām radībām mēs esam vienīgie, kam piemīt emocijas un spēja radīt pēcnācējus nevis vienkārši tāpēc, ka „daba sauc”, bet tāpēc, ka mēs to apzināti izvēlamies un varam emocionāli novērtēt. Atšķirībā no citām dzīvām būtnēm mēs spējam apzināties, ka mūsu tiešie pēcnācēji ir vienīgais veids, kā mēs paši sevi varam turpināt šajā pasaulē un tiekties uz „mūžīgu dzīvošanu”. Mūsu bērnos, mazbērnos un viņu bērnos turpinās mūsu ģenētiskais materiāls, tāpat kā mēs nesam sevī daļu no saviem priekštečiem līdz ar viņu tradīcijām un kultūras bagātību.

Valsts sākas no indivīda

Ir ļoti triviāli pārvērst emocijām bagāto bērna radīšanas un audzināšanas procesu par ekonomisku, demogrāfisku vai tikai bioloģisku kategoriju. Tādā veidā mēs pazaudējam šā procesa cilvēcisko pusi, un tad nav arī jābrīnās, ka bērni nerodas. Jo naudas jau nekad nebūs pietiekami daudz (arī valstīs ar vēl lielākiem pabalstiem daudzi gribētu tos vēl lielākus), simtprocentīga drošība par nākotni arī nevienam nav garantēta, tāpēc, plānojot un radot bērnus vien pēc šādiem kritērijiem, varam paši sevi ievilkt noslēgtā burvju lokā, no kura nav izejas.

Turklāt, ja jaunajai paaudzei raidīsim vien šādus sociāli ekonomiskās kategorijās balstītus signālus, tad riskējam panākt vēl lielāku atsvešinātību starp indivīdu un valsti.

Ja galvenais vēstījums jaunajai paaudzei ir, ka viss no valsts ir pieprasāms bez maksas un tas ir valsts pienākums to nodrošināt, kamēr indivīdam pašam nav nekādu pienākumu, tad kur gan radīsies tas valsts maka piepildījums, no kura visiem smelties?

Valsts nepastāv pati par sevi, to veido indivīdi, kuriem ir atbildības sajūta par sevi, savu ģimeni, tuvāko loku un plašāku kopienu. Ja no indivīda netiek prasīta nekāda atbildība par viņa paša dzīvi, tad diezin vai no viņa var sagaidīt atbildību un līdzdalību jau plašākā līmenī. Tieši tāpēc arī sabiedriskajā diskusijā par bērniem ir ļoti nepieciešama saruna par to, ka bērnu radīšana tomēr ir un paliek, pirmkārt, indivīda izvēle un atbildība par savu dzīvi.

Valsts un sabiedrība var palīdzēt šajā procesā, bet tā nevar būt galvenais virzītājspēks tik intīmā un dziļi personiskā procesā. Mēs taču savus bērnus, un pamatoti, saucam par saviem bērniem, nevis par valsts vai sabiedrības bērniem. Tad mums arī jāuzņemas lielākā un smagākā daļa viņu audzināšanā un aprūpēšanā, jo mums, vecākiem, arī ir lielākais prieks par viņu veiksmi un panākumiem, ne jau kaut kādai abstraktai valstij vai sabiedrībai.

Autore ir neatkarīga žurnāliste