Foto: Gints Ivuškāns, F64
Argumenti sabiedrības diskusijā par bērniem ved mūs nepareizā virzienā
Mēs izmirsim un izmirstam, mēs nedzemdējam un nedzemdēsim, ja vien valsts nedos naudu. Mēs stāvēsim līdz pēdējam un kritīsim par to, lai par jebkādu cenu panāktu saviem bērniem pilnīgu bezmaksas izglītību, treniņtērpu un kedas ieskaitot. Bērnu radīšana un audzināšana ir valsts un tikai valsts atbildība. Pirms likties laulības gultā, mums jābūt drošiem, ka mūsu bērni ir ieplānoti Nacionālas attīstības plānā un ka tam visam paredzēts valsts finansējums ilgtermiņā. Mēs neparko neliksimies laulības gultā un arī nebaudīsim citus dzīves priekus, ja valdība mums skaidri un gaiši negarantēs drošu un saules pielietu nākotni.
Tāds ir Latvijas šī rudens sabiedriskās diskusijas par bezmaksas izglītību šaurākā nozīmē un demogrāfiskajām problēmām plašākā nozīmē secinājumu kopsavilkums. Nu, vismaz tas ir tas, kas paliek ausīs zvanot pēc kārtējās televīzijas diskusijas noskatīšanās vai raksta izlasīšanas. Ja es būtu pavisam jauns cilvēks, varbūt tam arī noticētu un bērnu radīšanu plānotu ar kalkulatoru. Taču esmu dzīvē jau kaut ko redzējis cilvēks un diskusiju šādā garā saucu par „bezmaksas bāreņu tautas" sindromu. To var uzskatīt arī par gana bīstamu simptomu, ka savas tautas un valsts nākotnes tecējumu ievirzām greizā gultnē.
