Beidzot jāieklausās oponenta argumentos!

Aicinu kritiski domājošo sabiedrības daļu uz godīgu diskusiju par iecietību un demokrātiju Latvijā

Pirms vairākām dienām es iestājos partijā „Par dzimto valodu”, kuru latvieši vairāk pazīst kā „Lindermana partiju”. Šis mans solis šokēja ne tikai latviešus, bet arī daudzus krievus, jo vēl nesen sabiedrībā asociējos ar „mēreniem” uzskatiem sabiedrības integrācijas jautājumos.

Šoreiz es tomēr izvēlējos rīkoties tā, kā parasti rīkojas intelektuāļi vai sabiedrībā atpazīstamie cilvēki Rietumu zemēs – spert neparastu, iespējams, pat provokatīvu soli, lai pievērstu sabiedrības uzmanību kādai nopietnai sociālai problēmai.

Es iestājos partijā „Par dzimto valodu” nevis, lai grautu valsts pamatus, bet gan lai beidzot rosinātu godīgu diskusiju par to, kas šobrīd īsti notiek mūsu valstī.

Ilgu laiku es kritizēju to politiskās neiecietības kultūru, kas pastāv mūsu sabiedrībā. Tā izpaužas kā galīgi nievājoša attieksme pret politiskajiem oponentiem, to padarīšana par absolūtiem ienaidniekiem. Jebkurš mēģinājums ieklausīties oponenta argumentos Latvijā tiek pielīdzināts nodevībai vai pat slepenas vienošanās noslēgšanai ar ienaidnieku. Šāda neiecietīga attieksme ir vērojama tieši diskusijās par etniskajiem jautājumiem un, kas ir vissliktākais, – tā ir raksturīga ne tikai politiķiem, bet arī plašākai sabiedrībai, ieskaitot inteliģences pārstāvjus.

Minētā problēma ir ļoti būtiska, bet ar to vēl var kaut kā samierināties un dzīvot tālāk. Tomēr pēdējā laikā cīņa pret politiskajiem oponentiem vairs neaprobežojas ar neiecietību publiskajās diskusijās.

Es skaidri redzu, ka patlaban Latvija aktīvi virzās nedemokrātiskā režīma virzienā. Un te es vairs nevaru palikt malā.

Mani ļoti uztrauc pašreizējās iniciatīvas, vērstas uz tautas nobalsošanas iespēju krasu samazināšanu. Es arī uzskatu, ka pašreizējie mēģinājumi piešķirt prokuroram tiesības apturēt politisko partiju darbību un rosināt to likvidāciju ir bīstami ne tikai demokrātijai, bet arī sabiedrības drošībai. Es vairs nevaru bezkaislīgi sekot tām nomelnošanas kampaņām, ko Latvijas valdošās aprindas nepārtraukti rīko pret opozicionāriem. 

Mani uztrauc, ka redzu arvien asākus uzbrukumus tādām vērtībām kā viedokļu plurālisms un vārda brīvība, apsūdzot „nepareizā” viedokļa paudējus antikonstitucionālā un pretvalstiskā darbībā. Ar savu rīcību vēlos aicināt kritiski domājošo sabiedrības daļu uz plašāku un godīgu diskusiju par tikko minētajām tendencēm.

Varbūt tas skan paradoksāli, bet tieši atklātas diskusijas par partijas „Par dzimto valodu” rašanas iemesliem, tās lomu un vietu Latvijas sabiedrībā, manuprāt, varētu likt cilvēkiem aizdomāties par to, kas īsti notiek mūsu sabiedrībā. Nav šaubu, ka šobrīd partija „Par dzimto valodu” ir visdemonizētākā no visām partijām, kas pretendē uz krieviski runājošās sabiedrības daļas interešu aizstāvēšanu. Tieši šo partiju pie varas esošie politiķi visvairāk apvaino kaut kādās „impēriskajās ambīcijās”, lielkrievu šovinismā un sadarbībā ar Krievijas varas iestādēm. 

Daudzi mani latviešu paziņas patiešām tic, ka partija „Par dzimto valodu” iestājas par Krievijas impērijas vai pat PSRS atjaunošanu, sadarbojas ar Krievijas specdienestiem un saņem finansējumu no Vladimira Putina administrācijas vai tai tuviem cilvēkiem. Kad es viņiem jautāju, no kurienes nāk šāda veida informācija, viņi atsaucas uz kaut kādiem Latvijas politiķu apgalvojumiem un mistiskiem rakstiem latviešu laikrakstos. Ja šādu informāciju patiešām izplata, te nesaskatu neko citu kā mērķtiecīgu nomelnošanas kampaņu, vērstu pret opozicionāriem un politiskajiem oponentiem.

Ja sabiedrība negrib turpināt būt politisko manipulāciju objekts, vēlos aicināt to prasīt atbildīgajām Latvijas varas iestādēm atklāt konkrētus pierādījumus tam, ka partija „Par dzimto valodu” (1) izvirza sev par mērķi apkalpot kādas lielvalsts impēriskās intereses, (2) sadarbojas ar kādas citas valsts varas iestādēm vai specdienestiem, (3) saņem savai darbībai finansiālu atbalstu no Austrumu kaimiņa vai jebkādas citas valsts.

Mana sadarbība ar partijas „Par dzimto valodu” aktīvistiem un iepazīšanās ar tās programmatiskiem dokumentiem rada pārliecību, ka šis politiskais spēks pretendē tikai un vienīgi uz vietējās krievvalodīgo kopienas interešu aizstāvēšanu. Man arī ir stingrs pamats apgalvot, ka partijas darbība balstās uz tās līderu enerģiju un tīru entuziasmu, nevis uz kādu finansējumu no Krievijas vai citas valsts puses. Ja Latvijas politiķiem vai žurnālistiem ir konkrēti pierādījumi, kas varētu liecināt par pretējo, aicinu viņus tos atklāt!

Otrais jautājums, kas mani īpaši uztrauc kā pasaules protesta kustību pētnieku, ir tas tēls, kas izveidojies par partiju „Par dzimto valodu” latviešu sabiedrības apziņā. Viens no šā tēla spilgtākajiem rādītājiem ir sociāldemokrātiski vai liberāli noskaņoto latviešu tieksme uztvert šo partiju kā galēji labēju politisko spēku. Vienā “Facebook” diskusijā labs latviešu paziņa par manu rīcību izteicās šādi: „Kaut kas tāds ir iespējams tikai brīnumu zemē Latvijā. Kreisi domājošs cilvēks paņem un iestājas klaji labējā (!) partijā.”

Es nevaru teikt, ka pārstāvu tikai un vienīgi kreisos uzskatus, jo, manuprāt, mūsdienu postmodernajā sabiedrībā tādas kategorijas kā „kreisie” un „labējie” zaudē savu nozīmi. Bet atzīstu, ka mani ļoti spēcīgi ietekmēja daudzi kreisi noskaņotie domātāji, kuri, starp citu, nepieder pie marksisma vai, nedod Dievs, padomju marksisma-ļeņinisma skolas. Bet runa šajā gadījumā nav par mani, bet gan par partiju.

Uzskatu, ka partija „Par dzimto valodu” nekādā gadījumā nepieder pie labējo ekstrēmistu spārna.

Drīzāk tā ietilpst tajā tradīcijā, kas nāk no XX gs. 50.-60. gadu kustībām par pilsoņtiesībām Rietumos. Neredzu kādu būtisku atšķirību starp šo partiju un, teiksim, “Chicano” vai “Black Power” kustībām ASV. Vislielākā atšķirība ir tā, ka minēto ASV kustību retorika, programmas un manifesti bija daudz, daudz agresīvāki un kareivīgāki. Tas tomēr netraucē tam, ka gan “Chicano”, gan “Black Power” kustība vienmēr kalpoja un joprojām kalpo kā inspirācijas avots cilvēktiesību aktīvistiem visā pasaulē. 

Kad es šo savu domu paudu minētajā “Facebook” diskusijā, viens cilvēks man oponēja: „Līdzība klibo. Afroamerikāņi ir vergu tirdzniecības upuri, un čikano stāvoklis ir arī koloniālisma, rasisma un imperiālisma rezultāts. Vai Latvijas krievvalodīgie ir gadsimteņu garu latvju agresīvā imperiālisma, rasisma un koloniālisma upuri?”

Nav šaubu, ka šā cilvēka arguments ir vērā ņemams. Šajā sakarā man tomēr gribētos latviešu sabiedrībai uzdot vairākus jautājumus. 

Vai tas, ka šeit dzīvojošajiem krieviem nav tāda „vēsturiskā mantojuma” kā, piemēram, afroamerikāņiem ASV, uzreiz nozīmē, ka viņiem automātiski jāaizver mute ciet un jāsamierinās ar jebkādām pašreizējām netaisnībām? 

Kāds sakars tiem krieviem, kuriem šodien, piemēram, ir 20 – 40 gadu, ar seniem vēsturiskiem notikumiem? Kāpēc tiek apstrīdētas viņu tiesības legāliem, konstitucionāliem līdzekļiem aizstāvēt savas kopienas PAŠREIZĒJĀS intereses? 

Latvijas sabiedrībai jāatzīst, ka partija “Par dzimto valodu” ir vietējo starpetnisko problēmu neatrisināšanas rezultāts, nevis kaut kādu ārvalstu spēku veidojums. Etnisko spriedzi mūsu zemē neradīja kāda šaura kūdītāju vai provokatoru grupa. Problēmas cēlonis ir milzīgs cilvēku skaits, kas Latvijā jūtas atsvešināti un nesaklausīti. Ar represīvām metodēm šos cilvēkus nevar piespiest justies citādāk. Beidzot jāieklausās oponenta argumentos!

Autors ir politoloģijas doktors