Katrīna Ošleja
Pirms dažām dienām kāds paziņa vaicāja man padomu, vai studijas kādā no Latvijas prestižākajām augstskolām dos viņam priekšrocības, startējot personāla atlases konkursos. Svarīgi piebilst, ka šim cilvēkam jau ir divi maģistra grādi savā profesijas nozarē. Sarunas gaitā pamazām nonācām līdz atziņai, ka viņš ir profesionāli gana spēcīgs, savās kompetencēs noteikti pārāks par daudziem amata brāļiem ar šīs iecerētās augstskolas diplomu. Vaicāju, kas tad patiesībā mudina viņu iegūt trešo maģistra grādu, ja principiāli jaunas zināšanas smalkajā skolā nav gaidāmas. Atklājās - drīzāk tas ir paša iekšējā novērtējuma jautājums, apstiprinājums «ne ar ko neesmu dumjāks par citiem, varbūt pat tieši otrādi».
Šis notikums atsauca atmiņā kādu citu sarunu. Pirms daudziem gadiem kā uzcītīga psiholoģijas studente apmeklēju psihoterapeitu. Parasti mana terapeite gandrīz nemaz nerunāja, izņemot «un...», «jā, un...» - kā jau izcilam profesionālim pienākas, viņa ļāva man spoguļoties vien pašas teiktajā.
