Kritēriju trūkums naudas sadalē raidījumiem; ideju un radošuma trūkums; žurnālistiem jāsaprot, kuri ir LTV lojāli cilvēki, – tāda ir situācija LTV

«Medijam vajadzētu būt pakārtotam tam, lai ir labi raidījumi. Pie mums notiek pretējais – raidījumiem jāpakārtojas visādiem noteikumiem. Radošā doma netiek attīstīta,» tā situāciju Latvijas televīzijā (LTV) un reitingu kritumu raksturo LTV režisore Agita Cāne-Ķīle.

Žurnāls „Ir” ceturtdien analizē, kāpēc LTV turpina zaudēt skatītājus un ietekmi,bet tās vadība ar ģenerāldirektoru Edgaru Kotu priekšgalā žēlojas par naudas trūkumu. Drosmīgākie LTV darbinieki atzīst – sabiedriskajai televīzijai trūkst īsta līdera.

Kaut Kots lepojas ar sakārtotu finanšu sistēmu, LTV darbinieki un uzraugs – Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) – šaubās par tās piemērotību medijam. Sastādot budžetu, LTV vispirms sedz fiksētās izmaksas (5,7 miljonus latu), kurās ietilpst algas administrācijai un izdevumi dažādām tehniskām funkcijām (ugunsdrošībai, autotransportam, inženierkomunikācijām utt.), bet pārējo sadala raidījumu veidošanai, raksta „Ir”.

Par LTV atbildīgais NEPLP loceklis Gints Grūbe to sauc par absurdu. «Ja piešķirtu 5,7 miljonus valsts naudas un LTV nebūtu reklāmas ieņēmumu, mums būtu sabiedriskais medijs, kuram ir māja, darbinieki, arhīvs, ugunsdrošības un dizaina nodaļa, bet satura nebūtu.» Tā raidījuma „100 g kultūras” veidotāji atceras, ka saņēmuši finanšu direktores pārmetumus par to, ka apņēmušies segt transporta izdevumus kādam raidījuma dalībniekam, jo tos nevarot iegrāmatot.

LTV vadībai pārmet kritēriju trūkumu arī naudas sadalē raidījumiem. «Ir jābūt lojālam LTV vadībai, citādi projekts var nedabūt naudu un darba nebūs,» Cāne-Ķīle skaļi formulē daudzu autoru domas. Kāds no projektu vadītājiem, kas ar savu vārdu publiski izteikties nevēlējās, stāsta par LTV slēpto bezdarbu – cilvēki skaitās štatā, taču raidījumus neveido vai strādā ļoti maz, un līdz ar to viņu atalgojums ir niecīgs. Taču viņi arī netiek atbrīvoti no darba.

Nav skaidrības, kāpēc budžets atšķiras līdzīgiem raidījumiem. Piemēram, “100.panta preses kluba” gada finansējums ir 15 tūkstoši latu, bet firmai “S.A.F. Pakalpojumi” par līdzīga formāta raidījumu “Jauna nedēļa”, kur līdztekus studijas intervijai klāt nāk tikai pāris sižetu, gadā maksā vairāk nekā 72 tūkstošus latu. (“S.A.F. Pakalpojumus” saista ar bijušā politiķa Edvīna Inkēna ietekmi, agrāk viņš bija tās līdzīpašnieks un abi ar Kotu bija partneri producentu kompānijā “Labvakar”.)

Arī Grūbe atzīst, ka LTV nav aprēķinu, cik noteikta formāta raidījums izmaksā, un nav iespējams spriest, vai no katra lata ir panākta labākā atdeve.

Kā vēl vienu piemēru dīvainajai naudas sadalei Grūbe min “S.A.F. Pakalpojumu” producētā raidījuma “Krējums saldais” iekļaušanu sabiedriskajā pasūtījumā. LTV7 vadība to definē kā kultūras raidījumu. Taču Grūbe jautā, kāpēc uz to nav bijis konkursa, un pārmet konkurences trūkumu neatkarīgo producentu piedāvājumam

Žurnāliste Baiba Strautmane LTV pārmet sabiedrībai neatklātu līgumu slēgšanu ar Ventspili, kuru «sekas ir nepārprotama un regulāra slēpta politiskā reklāma». Ziņu dienests politisku satura ietekmēšanu vairs nepiemin, bet Cāne-Ķīle gan stāsta, ka “100 g kultūras” veidotājiem ir darīts zināms, ka, izvēloties raidījuma dalībniekus, «ir jāsaprot, kuri ir LTV lojāli cilvēki».

Vairāk lasiet žurnālā “Ir”.