Demokrātija Latvijā nav stiprināta, liecina notikumi pēc vēlēšanām
Jaunās valdības apstiprināšanai šonedēļ noslēdzot 28.maijā ar “Rīkojumu Nr.2” sākto jauno politisko ciklu, varam secināt, ka vismaz piecu mēnešu laikā kopš vēsturiskā rīkojuma dzimšanas jau tā vājā demokrātija Latvijā nav nedz stiprināta, nedz vairota. Patiesībā ir pat zināmas iezīmes, ka sākam atkal slīdēt uz grāvja pusi un nost no ceļa, kas ved uz stipru, Rietumu vērtībās un pieredzē sakņotu demokrātiskas sabiedrības pārvaldi.
Sasteigtajā ārkārtas vēlēšanu kampaņā un politisko spēku pārgrupēšanās procesā, kā arī ieilgušajā valdības veidošanā iezīmējās vismaz trīs būtiskas lietas, kurām vēlos pievērsties šajā rakstā. Tā ir “Vienotības” sevis pasludināšana par “varas partiju” ar visām no tā izrietošām sekām, pēkšņa, ar neko neizskaidrota pāriešana uz “profesionālisma” principu valdības veidošanā, kā arī labas reputācijas jauna definīcija.
Pa TP taku
Vēlēšanu naktī finišējot ar trešo labāko iznākumu un 11.Saeimas sanākšanas brīdī jau pakāpjoties uz otru vietu, “Vienotība” kopumā šo politisko ciklu ir pabeigusi teju ar absolūtu uzvaru. Tikusi gan pie valdības vadītāja, gan Saeimas priekšsēdētāja amata. Protams, ka politika ir cīņa, turklāt pietiekami nežēlīga, kurā uzvar izveicīgākais, un no tāda viedokļa “Vienotību” var tikai apsveikt. Taču līdz ar čempiona titulu nāk arī uzvaras smagums, zem kura viegli var salūzt visstiprākā “varas partija”.
Valdis Dombrovskis, trešo reizi pēc kārtas stājoties pie valdības stūres, pārspēj Andra Šķēles triju valdību vadīšanu ar pārtraukumiem rekordu, un izskatās, ka “Vienotība” ieņem arī savulaik Tautas partijas ērti iesildīto “varas partijas” nišu. No vienas puses, tas var liecināt par stabilitāti un prognozējamību sabiedrības pārvaldē, taču, no otras puses, tas draud ar pārlieku pašpārliecinātību un stagnāciju.
Jau vēlēšanu naktī daudzus pārsteidza “Vienotības” līderu aktivitāte, metoties veidot jaunās valdības kodolu, lai gan uzvarētāja lauri tobrīd pelnīti pienācās Zatlera Reformu partijai. Arī tālākajā procesā “Vienotība” demonstrēja vēlēšanos būt valdībā par katru cenu, ko tieši apstiprināja arī Solvitas Āboltiņas izteikumi par “Vienotību” kā “varas partiju”, kurai faktiski nav citu iespēju, kā vien būt valdībā pēc definīcijas.
Lai gan mazliet piecirtusi kāju, tomēr “Vienotība” savu līderu veidolā saviem vēlētājiem nesūtīja skaidrus signālus, ka dod priekšroku Nacionālajai apvienībai (NA), nevis “Saskaņas centram”.
Tikai tad, kad pašas “Vienotības” iekšienē rūgusī neapmierinātība sāka spiesties uz āru, vēlētājiem tapa skaidrāks, ka laikam taču tomēr par labāku tiek uzskatīta NA. Tikpat neizprotama bija “Vienotības” rotaļāšanās ar tā saucamās varavīksnes valdības ideju, iesaistot vienā valdībā politiskā spektra pretējos galos esošos spēkus. Vienīgais, ko šī absurdā un no sākta gala neveiksmei nolemtā ideja apstiprināja, bija “Vienotības” vēlēšanās palikt pie varas par katru cenu.
Krupis pēc krupja
Par milzīgu vēlmi turēties pie varas liecināja arī “Vienotības” paraksts zem dīvainajiem okupācijas grēku kolektīvās atlaišanas mēģinājumiem, teju bezierunu piekrišana Valsts prezidenta vēlēšanu kārtības maiņai un citiem ZRP uzspiestiem formulējumiem “vērtību” deklarācijās, kam “Vienotības” vēlētāji nebija devuši savu pilnvarojumu.
Pērnruden pēc 10.Saeimas vēlēšanām “Vienotības” vēlētāji pirmo “krupi” norija brīdī, kad veidojās diezgan dīvaina ministru kombinācija valdībā, taču piecieta to visu krīzes seku likvidēšanas vārdā. Vēlāk gan “krupju” bija tik daudz, ka vēlētāju aizrīšanās izpaudās partijas reitinga stabilā kritumā līdz pat ārkārtas vēlēšanām. Pēc 11.Saeimas vēlēšanām varēja cerēt, ka “Vienotība” būs mācījusies no savām kļūdām kaut vai saziņas ar sabiedrību un savu lēmumu skaidrošanas ziņā.
Taču valdības veidošanas gaita liecināja, ka “Vienotība” neko šajā ziņā nav mācījusies. Ja ZRP savus visai pretrunīgos lēmumus centās vismaz skaidrot, cītīgi publicējot savus lēmumus un skaidrojumus partijas mājaslapā, “Vienotības” mājaslapā nekas tāds nebija atrodams. Sakarīgs skaidrojums par valdības veidošanas gaitu nebija izlobāms arī no politiķu visai skopajiem izteikumiem medijos.
V.Dombrovskis veikli atkāpās arī no paša pēc ārkārtas vēlēšanām deklarētā principa, ka vairs ministru amatiem netiks virzīti vēlēšanās caurkrituši politiķi.
Ņemot vērā juceklīgo un ieilgušo valdības veidošanas gaitu, vēlētāji pacietīgi un pieklājīgi gaidīja, ka kaut kāds skaidrojums par vienu vai otru sadarbības deklarācijās panākto kompromisu un ministru izvēli nāks brīdī, kad valdība tiks apstiprināta. Taču arī Saeimas balsojumam par valdību nekas tāds nesekoja. Vēlēšanas ir aiz muguras, un “Vienotības” vēlētājam “krupju” rīšana ir sākusies atkal no gala.
Te vietā ir pieminēt ZRP, kuras valdībā deleģēto ministru izvēle ir diezgan dīvaina, taču vismaz pēdējā brīdī pirms valdības apstiprināšanas mājaslapā publicētā paziņojumā partijas līderis Valdis Zatlers ir paskaidrojis konkrēto ministru izvēli.
Profesionāļu līga
Minētajā V.Zatlera paziņojumā lasāmas arī šādas rindas: “Jaunās valdības veidošanas process bija grūts un mokošs, un šie pārbaudījumi var attaisnoties, jo ir izdevies izveidot varbūt pat visprofesionālāko valdību Latvijas vēsturē.” Arī V.Dombrovskis, stādot Saeimai priekšā savu valdību, sacīja: “Runājot par valdības sastāvu, gribu uzsvērt, ka tas ir zīmīgs ar lielāko bezpartejisko profesionāļu skaitu atjaunotās brīvvalsts laikā, kuru šajā komandā ir pieci. Tas ir apliecinājums tam, ka partijas pirmajā plānā izvirza ministru kandidātu profesionalitāti, stādot to augstāk par partejisko piederību.”
Strupie teikumi gan faktiski arī ir vienīgais skaidrojums tik principiāli būtiskām izmaiņām, un šāds atjaunotās brīvvalsts rekords patiesībā ir lielākais ārkārtas vēlēšanu iznākuma radītais pārsteigums. Ministru, kas pats par sevi ir politisks amats, deleģēšana no partiju politiķiem, kuri izturējuši vēlēšanu pārbaudi, ir vecs kā pasaule princips normālās Rietumu parlamentārajās demokrātijās. Tam ir daudz iemeslu, bet viens no būtiskākajiem, ka tas praktiski ir vienīgais veids, kā vēlētājs var novērtēt ministra darbību un pats ministrs gūt novērtējumu savam politiskajam darbam.
Pretējā gadījumā vēlētāji un viņu viedoklis būtībā tiek ignorēts – vari balsot kā gribi un par ko gribi, mums tavs viedoklis patiesībā nav svarīgs, jo paši esam gudri un “profesionāli”. Jebkurā darba vietā valsts pārvaldē vai privātā uzņēmumā ir lielāka vai mazāka konkurence, kandidējot uz kādu amatu. Politiķu gadījumā tāds atlases konkurss ir vēlēšanas, bet mistiski izvēlētu “profesionāļu” gadījumā nekāda atlase vispār nav notikusi. Vismaz vēlētājiem nekas nav zināms par viņu vērtēšanu un tās kritērijiem.
Protams, ka ir arī tādas valstis, kur tauta ievēl prezidentu, kurš tad “pielasa” profesionālus ministrus pēc saviem ieskatiem. Taču Latvijas parlamentārā demokrātija un labie paraugi uz Rietumiem un ziemeļiem no mums būtībā neparedz tādu pieeju. Tad kāpēc Latvija pēkšņi, bez jebkādiem skaidrojumiem ir izvēlējusies šādu pieeju valdības sastādīšanā?
Nedz “Vienotība”, nedz ZRP pirms vēlēšanām taču nesolīja tā saucamo profesionāļu valdību pretēji SC.
Kas ir pēkšņi mainījies? Kopš kura laika Latvijas lielākā nelaime un attīstības kavēklis ir politiski ministri? Līdz šim taču tie bija oligarhi, etniskās sašķeltības mūris, vismaz to mēs dzirdējām pirms un pēc ārkārtas vēlēšanām. Uz šo jautājumu valdības vadītājs V.Dombrovskis ir saviem vēlētājiem un visai sabiedrībai parādā ļoti nopietnu un pamatotu skaidrojumu.
Reputācijas definīcija
Ārkārtas vēlēšanas kā jau ārkārtas gadījums ienesa arī jaunas vēsmas prezidenta rīcībā, vairāk nekā paredz Satversmes burts un gars, ar savām publiski paustajām vēlmēm iesaistoties jaunās valdības veidošanā. Taču īpaši zīmīga bija prezidenta rosinātā ministru kandidātu reputācijas pārbaude, uzticot to tiesībsargājošajām iestādēm. Var nojaust, ka prezidenta nodoms bijis gana cēls, taču, kā vēsta paruna, ar labiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli.
Vēloties šādā veidā it kā stiprināt ministru kandidātu reputāciju, būtībā tā tiek mazināta. It īpaši to ministru gadījumā, par kuriem tagad presē noplūdušas ziņas, ka par viņiem esot “neglaimojoša” informācija. Viņiem nav iespējas savu reputāciju tagad attīrīt, jo paši, liekas, nemaz īsti nav informēti, ko tad viņiem pārmet. Turklāt, ja reiz tiesībsargājošām iestādēm ir kādi fakti par iespējamiem likuma pārkāpumiem, kāpēc netiek ierosinātas un līdz galam novestas lietas? Vai informācija tiek vākta, lai ar to varētu manipulēt, nevis apkarot likumpārkāpumus?
Arī vēlētāji šādā gadījumā tiek padarīti par muļķiem, ja reiz kā tādi auni nobalsojuši par cilvēkiem ar sliktu reputāciju. Ja jau mēs ar reputāciju tagad saprotam tiesībsargājošo iestāžu viedokli par kādu cilvēku, tad labāk ieviest kārtību, ka šis viedoklis jādara zināms par visiem deputātu kandidātiem pirms vēlēšanām, lai vēlētājiem skaidrs, ar ko darīšana.
Skaidrojošā vārdnīca gan vēsta, ka reputācija ir “sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par kādu cilvēku, tā īpašībām, darbības nozīmīgumu”, demokrātiskā un pilsoniskā sabiedrībā kā tāda reputācija arī tiek vērtēta un uztverta. Tagad mēs šo šķirkli vārdnīcā varētu papildināt ar jaunu definīciju, ka kritērijs reputācijai ir tiesībsargājošo iestāžu “klasificēts” vērtējums, bet tad arī pie reizes jāpasaka, ka vara šajā valstī pieder nevis vēlētājiem, bet specdienestiem. Un tas neliecina par virzību uz demokrātiskāku un pilsoniskāku sabiedrību, bet gan tieši pretēji – uz savstarpējas neuzticības saēstu policejisku valsti.
Autore ir neatkarīga žurnāliste
Komentāri (77)
Una Grinberga 28.10.2011. 11.35
Uj, ku šerpi autorei sanācis runāt par “Vienotību”, pilnībā izraujot to no konteksta:
1) V reāli izglāba situāciju, kurā bija nonākusi ZRP, kas tā arī nespēja konstruktīvi un loģiski izveidot koalīciju, mētājoties no viena grāvja uz otru (te V ir galvenais sadarbības partneris, te SC un ZRP aicina V pievienoties)
2) Kritika par ministru virzīšanu ir nevietā – ja paskatās koalīcijas ministru kandidātus, tad ZRP ir tā, kurai ir visvairāk kandidātu, kuri nepiedalījās vēlēšanās, bet ir ļoti pietuvināti partijas vadībai. Pie tam lielākā daļa V ministru saglabā amatus līdz ar to skaidrot, kādēļ Vilks ir labs FM ir bezjēdzīgs PR. Un to, kādēļ Circene un Viņķele ir izvirzītas, tas ir skaidrs – viņas jau iepriekšējos sasaukumos ir strādājušas pie veselības un labklājības politikas Saeimas ietvaros.
3) Autorei tomēr būtu jāskatās uz rīkojuma nr.2 bilance no ZRP prizmas, jo ne jau Dombrovskis izsludināja to rīkojumu, bet Zatlers, kurš gāja ar tiesiskuma un reformu karogu uz ārkārtas vēlēšanām. Vai Zatlers ir izpildījis savu uzdevumu? Vai tiesiskums aprobežojas ar lēmumu pieņemšanu partijas vadības šaurā lokā? Vai reformas ir SC pieaicināšana valdībā? Sanāk, ka par Rīkojumu Nr.2. ir jāatbild Vienotībai nevis Zatleram pēc autores domām. Vai tas ir loģiski?
1
piziks > Una Grinberga 28.10.2011. 20.34
Nasing, kādēļ Tevi tā pārsteidz iespēja, ka par rīkojumu nr. 2 jāatbild Vienotībai? Kam gan vēl? Zatlers jau atlaišanas iemeslus neradīja, — vienīgi neizlikās neredzam un rīkojumu nr.2 realizēja.
0
ingban 28.10.2011. 21.17
Interesants un diskutabls raksts. Kaut vai ar to, ka autore sakās skaidri redzam to ceļu un grāvjus, “kas ved uz stipru, Rietumu vērtībās un pieredzē sakņotu demokrātiskas sabiedrības pārvaldi”. Par definīcijām runājot, gribētos ieraudzīt tomēr plašāk izvērstu šo tik pievilcīgo, jau gandrīz par buramvārdiem kļuvušo formulējumu. Kā pareizi iet šo ceļu, ja to tā vispār var nosaukt. Atļaušos apgalvot, ka nekāda ceļa, nekādu grāvju nav, bet drīzāk laušanās caur biezokņiem, pār slīkšņainiem purviem virzienā, kur atskan nedroša skaņa ar spocīgām atskaņām. Ko var tagad pārmest Vienotībai? Vai to, ka saskaņā ar savu nosaukumu tā nepārliecināja žurnālistus un vēlētājus, ka vajadzētu visiem lēkt tagad uz šī cinīša, bet ne uz tā, jo tas nogrims dūksnājā? Laikā no rīkojuma nr. 2 iznākšanas, kā jau autore atzīmējusi, notika viena vienīga partiju cīņa par varu un šo piecu mēnešu laikā neradās un arī nevarēja rasties jauna politiskā kultūra, jauni, spēcīgi demokrātijas asni, saprātīga apdomīga, pilsoniska sabiedrība, politikā “aptēststs” vēlētājs. “Brīvība virspusē pieprasa fokusētu stabilitāti dziļumos” – tā Juris Rubenis. Piekrītu viņam un mani spriedumi balstās uz šo, manuprāt, aksiomu. “Rietumu vērtības un pieredze” arī prezentē šo “fokusu dziļumus”, kas mērāms ar ne vienu vien gadsimtu.Tos mums “parvilkt un iedēstīt” šeit, līdzīgi kā laikmetīgi iekārtotus ofisus, jaunāko modeļu datorus, dārgākos autiņus ierēdņiem, “konkurētspējīgu” atalgojumu, ārzemju universitātēs iegūto vadības teoriju “latviskojumus”, maz cerību, un uz labu ražu vēl ne tik. Vēl mēs, paldies Dievam, esam dzīvi un darboties spējīgi. Vai tagad, kad “kautiņš” jau beidzies, žurnālistiem jātērē resursi ātru, piparotu pankūku cepšanai, jauna grēkāža meklēšanai katram gadījumam? Kādi zirgi mums ir, ar tādiem pašiem jāar, vēl pāris desmitu gadu. Ar Dieva palīgu, kā to bija iecerējuši Latvijas valsts dibinātāji, kad radīja Satversmi un himnu.
12
Signija Aizpuriete > ingban 28.10.2011. 22.53
—–
Kas tās par ‘Rietumu vērtībām’, ko ‘dziļumā fokusē’ J.Rubenis? Ja jau šodienas reālijas globalizācijas/amerikanizācijas procesā vērā neņemam, tad droši var seno atziņu citēt : ‘Ar diegiem nav aršana !’
Papildus info t.s. Rietumu vērtību (Renesanses laiki sen pagājuši, profesor!) propagandētājiem esošās konsolidācijas un nebeidzamās reformēšanas laikā:Karadarbībā, ko ASV vedusi kopš 2001.gada 11.septembra teroristu uzbrukumiem, gājuši bojā 225 000 cilvēku, un tā izmaksājusi 4,4 triljonus dolāru, liecina Brauna universitātes zinātnieku veiktais pētījums.
http://www.kasjauns.lv/lv/news/asv-karadarbiba-prasijusi-225-000-dzivibu-un-44-triljonus-dolaru&news_id=51969
0
Signija Aizpuriete > ingban 29.10.2011. 13.25
—–andrejsg
Latvijā pēdējo divdesmit gadu laikā jau īpaši neviens neprotestē – un tas, manuprāt, ir pateicoties itin veiksmīgajai prātu/smadzeņu apstrādei, kuru veic ļoti ”talantīgi cilvēki” (M.Zālīte.). Žurnālā IR viens tāds talantīgs apstrādātājs, īsts PAŠREIZĒJO Rietumu vērtību nesējs pavisam nesen interesantu rakstu publicēja ‘Tukšie protesti’. Iesaku izlasīt – , tas var palīdzēt apjēgai par vērtībām (kultūras kontekstā), globalizācijas/amerikanizācijas ideoloģiju – un esošo situāciju Latvijā 20 gadus pēc iešanas pa Rietumu attīstības ceļu (1957.g.sāktā ES projekta kontekstā).
Papildus info: ‘Ko mēs zaudējam. Šodien R-Eiropas civilizācija atrodas nopietnās briesmās/ Что мы теряем
http://www.ir.lv/2011/10/28/rikojuma-nr-2-bilance/viedokli#opinion-form
0
Signija Aizpuriete > ingban 29.10.2011. 16.16
—–
Saki ‘paldies, Dievam’ – jo mūsu šodienas revolucionāri nav līdzīgi ‘brīvības un demokrātijas’ cīnītājiem Lībijā! Kas tos Lībijas u.c. ‘arābu atmodas’ cīnītājus sakūdīja un atbalstīja, kas tie ‘leļļu’ raustītāji – par to arī nevajag aizmirst!
0
oskaar > ingban 30.10.2011. 18.58
>betijacelmale
Toreiz man radās iespaids, ka šņabja bodes zagļiem un demolētājiem ir kaut kāda saistība ar mājās vīnu baudošo iekšlietu ministru, TP pārstāvi Mareku Segliņu.
Jo tas taču bija tieši tas, kas Segliņam (un TP) bija nepieciešams- nodemonstrēt, ka protestējošs pūlis nav nekāda tautas balss.
Ja kāds šos vandāļus tagad ceļ revolucionāru kārtā, tad būtu interesanti noskaidrot, vai to dara kaut kādi tiem līdzīgi potenciālie vandāļi, jeb tomēr tam visam apakšā vēl sēž kāds finansējums.
0
oskaar > ingban 30.10.2011. 18.40
>edge-indran Kas tos Lībijas u.c. ‘arābu atmodas’ cīnītājus sakūdīja un atbalstīja, kas tie ‘leļļu’ raustītāji – par to arī nevajag aizmirst!
—————
Un kas tad viņus sakūdīja??? Ja Kadafi lielākajai daļai Lībijas iedzīvotāju būtu šķitis labs esam, tad neviens kūdītājs nekādas nekārtības nebūtu spējis izprovocēt.
0
oskaar > ingban 30.10.2011. 17.54
>edge-indran
Es piedalījos tajā pasākumā, kuru tagad apzīmē kā “lietussargu revolūciju”, bet nepiedalījos tajā, kur svaidījās ar bruģakmeņiem.
Manuprāt- ir pilnīgi bezjēdzīgi protestēt, ja līst lietus, bet man gribas redzēt sauli. Protestē vai neprotestē- saule vienalga parādīsies tikai tad, kad izklīdīs mākoņi.
Cita lieta- ja valsts augstākās amatpersonas pusatklāti savās kabatās bāž nodokļu maksātāju naudu, vai arī ir acīmredzami nejēgas, kurus no valsts vadības stūres pēc iespējas ātrāk jānovāc, lai tai vietā ieliktu kādu, kas to lietu pieprot labāk. Tad protestiem ir jēga.
0
Signija Aizpuriete > ingban 29.10.2011. 12.59
——
Es personiski nekādu aizvainojumu nejūtu – mani 2011.g. lasot par ”fokusēt stabilitāti dziļumos” pārņem ‘deja vu’ sajūta. Ko līdzīgu es jau dzirdēju filozofijas zin. doktora Vilciņa kunga lekcijās pirms 25. gadiem. Biedrs Vilciņš toreiz dalījās iespaidos par slaveno Jūrmalas konferenci, kura notika diskusijas ar īstenajiem Rietumu vērtību nesējiem. Visi gan diskusijās neielaidās – kaut kādi nerunīgi bij’ daži, kas itin labi prata latviešu valodu. Viens no tādiem 1990-os konsultēja Latvijas valdību lauksaimniecības privatizācijas lietās, tad tuvu stāvēja Bankas Baltijas auditēšanai un kraham 1994.g. – un 2008.g. ņēma dalību Parex afērā (pazīstams ar segvārdiem – Melnaisgailis, Bostonietis, Žokļi).
Nekādas Jūsu minētās ”steigas, paviršības, uzmanības deficīts un pārlieku paštainība” – drīzāk jau auksts aprēķins, veikla manipulācija utt. utml. – tās ir reālo Rietumu vērtību nesēju darbības, kas ļauj gūt priekšsatatu par tām piesauktajām Rietumu vērtībām. Vajag esošās (nevis tikai Renesanses)reāli novērtēt un skaidrāk APJĒGT to nesēju patiesos mērķus.
Papildus info pārdomām:”(..)Jau ir folklorizējies Kalvīša izteiciens par «septiņiem treknajiem gadiem». Kā tagad ir noskaidrojies, šo izteicienu viņam esot «pametusi» Vaira Vīķe-Freiberga” Viesturs Reņģe, profesors.
http://www.diena.lv/kalvisa-un-zatlera-treknie-gadi-aizmirstas-liesas-govis-643255
0
ievuliitis > ingban 29.10.2011. 14.23
andrejsg
Ja par protestiem… Nevarēju atvērt saiti, ko norādīji. Un kā tev tas patīk?
http://www.reitingi.lv/lv/news/kriminal/59671.html
Draugiem.lv jau kūdītāji vārās.
Šņabja bodes zagļi-demolētāji tagad tiek par revolucionāriem saukti. :(
0
info > ingban 29.10.2011. 18.13
varbuut vajadzeetu nodaliit tomeer algotus veikalu laupiitaajus un nekaartiibu ceelaajus, kurus neviens nekad netiesaas no ciolveecinjiem, kuri vnk pavilkaas aiz taa visa?
0
ievuliitis > ingban 29.10.2011. 12.43
arijs-kaulins.
Pilnīgi visam piekrītot par “stabilitati dziļumos”, kuras nav un, nemaz necenšoties skaidrot – kāpēc, vēlos tikai papildināt jūsu “Steiga, paviršība, uzmanības deficīts un pārlieka paštaisnība… radījusi to, kas mums pašlaik ir.”
No vienas puses – dzēšot ugunsgrēku, kas vienā vai otrā saimniecības galā no jauna un jauna draud izcelties gandrīz katru gadu, ir neiespējami bez steigas. No otras – pie paštaisnības, paviršības un uzmanības deficīta derētu vēl savtīgumu pievienot. Tad bilde būtu pilnīgāka.
0
ingban > ingban 29.10.2011. 08.04
Jaunie cilvēki, lūdzu lasiet tekstus uzmanīgāk! Vēlreiz atkārtoju citātu: “Brīvība virspusē pieprasa fokusētu stabilitāti dziļumos” Šeit nav ne vārda par “rietumu vērtībām”. Un vēl, uzskats par to, ka “Renesanses laiki sen pagājuši” ir tikai šķitums tādā nozīmē, ka tie nekad vairs nevarētu iestāties no jauna, iespējams atšķirīgā izpausmē. Izprotu jūsu aizvainojuma iemeslu, jo “uzbraicu” paviršajiem rietumu universitāšu lekciju konspektu faniem. Ne par to, ka cilvēki mīl izglītoties, bet par paviršību, par izvairīšanos “fokusēt stabilitāti dziļumos”, kas ir smags un ilgstošs darbs, kas nepadodas mehanizācijai, dažādiem “turbo” režīmiem. Steiga, paviršība, uzmanības deficīts un pārlieka paštaisnība cienījamie kungi, radījusi to, kas mums pašlaik ir.
0
oskaar > ingban 29.10.2011. 05.19
>edge_indran
Ko Jūs, cienījamais, piedāvājat pretstatā “Rietumu vērtībām”?
Jums patīkamāks šķiet modelis, kad ir visi pret visiem, kad katram kabatā vai pār plecu pārmests kāds šaujamais, un jebkurš pretimnācējs Jums var iebliezt lodi pierē, ja vien Jūs nepagūsiet izšaut pirmais!?
Jūs saprotat, ka tas attiecas arī uz JUMS, Jūsu vecākiem, bērniem un visiem pārējiem Jums tuvajiem cilvēkiem, ja vien kāds Jums vispār ir tuvs.???
Es nebūt neatbalstu ASV karadarbības, kuru rezultātā iet bojā nevainīgi cilvēki. Bet pret tām ļaudis protestē. Atšķirībā no citu valstu realizētajām cūcībām, par kurām mēs pat lāga neko nezinām.
0
putekliic 28.10.2011. 11.53
No parlamentārās demokrātijas teorijas viedokļa raugoties visi autores izvirzītie jautājumi ir pamatoti. Bet, dzīvē, kā jau dzīvē – praktiski nekad nav tā kā teorijā. Un tur jau pašos pamatos ir nesakritība – teorētiski demokrātiskai sistēmai būtu jānodrošina, ka par tautas pārstāvjiem tiek ievēlētas tiešēm 100 gudrākās (pieredzējušākās, izglītotākās, godīgākās utt.) galvas. Bet dzīvē taču kā zināms viss ir gluži citādi, jo visā šajā procesā savu lomu spēlē dažādi subjektīvi faktori. Runājot par rīkojuma Nr 2 bilanci – man tomēr galveanis kritērijs ir vai tas ir mazinājis politisko korupciju valstī kopumā. Gribās ticēt, ka ir. Un tas nav maz.
1
+9
-5
Atbildēt
@mary75 > putekliic 28.10.2011. 12.17
Ja jau demokrātijas viens no galvenajie priekšnoteikumiem ir vispārējās vēlēšanas, tad, lai ievēlētu 100 gudrākās galvas, arī visiem vēlētājiem tā “gudrība” jāsaprot vienādi.
Nekas tāds nenotiek, tiek ievēlēti nevis tie gudrākie, bet gan tie, kas atspoguļo zināmas daļas vēlētāju priekšstatus, kas ir pareizi, kas ir to interesēs.
Tāpēc parlaments ir tikai sabiedrības spogulis, un nekādus brīnumus no tā gaidīt nevar.
Kur sabiedrība izglītotāka un kur ētikas standarti augstāki – tur tas ir profesionalāks un godīgāks, mums tas apmēram atbilstošs sabiedrībai.
Demokrātija vispār nenozīmē, ka pie varas jānokļūst tiem labākajiem, demokrātija ir arī totāli korumpētās Latīņamerikas valstīs un, piem., Irānā, kur sievietes nomētā ar akmeņiem par zināmiem noziegumiem, un pakar bērnus, jo vairākums tautas to uzskata par pareizu.
0