Saeima – visdrošākā vieta krimināliem elementiem?

Vāji likumi ir kritisks faktors imunitātes izmantošanai

Vissdrošākā vieta krimināliem elementiem Latvijā ir Saeima, jo gan Satversme, gan Saeimas Kārtības rullis garantē tiem plašu likuma neaizskaramību.

Nav jābrīnās, ka iespējami lielākie likuma pārkāpēji valstī var atrasties tieši Saeimā. Šāda situācija dod iespēju piedalīties valsts vadīšanā ne tikai kā deputātiem, bet kā ministriem, likuma veidotājiem un likuma pieņēmējiem. Kopā ar aizklāto balsošanu, imunitāte dod lielu priekšrocību savtīgu interešu virzīšanai un aizstāvēšanai.

Imunitātei ir divas nozīmes – parlamentārā imunitāte (immunity), kas atļauj deputātam brīvi runāt un droši rīkoties, pildot parlamentāros pienākumus parlamenta telpās, un neaizskaramība (inviolability), kas atļauj deputātam brīvu rīcību ārpus parlamenta telpām.

Neaizskaramība ir pretrunā ar likumīgu valsti, vienlīdzību likuma priekšā, Satversmē paredzēto varas sadali, prokurora rīcības brīvību un veicina necieņu un cinismu pret Saeimu un likumību. Lai demokrātiskās vērtības ievestu parlamentārā sistēmā, ir nepieciešams grozīt imunitātes likumus, lai tie atspoguļo šīs vērtības un padara Saeimu atbildīgu, caurskatāmu un nedrošu likuma pārkāpējiem.

Kāds ir labākais variants?

Imunitātes risinājums katrā valstī atšķiras, vēsturisku piedzīvojumu un vajadzību veidots. Parlamentārā imunitāte radās vēsturiski, lai parlaments kļūtu pilnībā neatkarīgs no monarhijas. Attīstījies šaurais britu un plašais franču imunitātes modelis.

Lielbritānijas parlamentārās tradīcijas deputātus aizsargā no civilās tiesāšanas par paziņojumiem un rīcību parlamenta telpās, tieši pildot parlamentārās funkcijas. Ja likumdevējs nodarbojas ar nelegālu darbību ārpus viņa likumīgās lomas, viņš nebauda neaizskaramību un ir pakļauts izmeklēšanai, kriminālvajāšanai, tiesas procesam un, iespējams, sodam tāpat kā visi citi pilsoņi. Parlamenta kārtības rullis ierobežo deputātus lietot aizskarošus vārdus, izteicienus un cita veida neatbildību. Pamatā doma ir maksimalizēt vārda brīvību, reizē neatbalstot noziedzīgu rīcību.

Pasvītrojot savu neatkarību un varu pār bijušo monarhistu eliti, Francijas satversmes 25.pants deputātiem garantē imunitāti un neaizskaramību, stingri ierobežojot policijas un tiesu varu apcietināt vai aizturēt deputātus. Likums pasargā deputātu no civilprocesa par izteikumiem parlamentā, likumu iesniegumiem, grozījumiem un ziņojumiem, kas saistīti ar parlamenta darbību, gan arī ārpus tās.

Imunitāte un neaizskaramība turpinās arī pēc deputāta termiņa beigām. Toties deputāts ir pakļauts stingram parlamenta kartības rullim. Krimināldarbība ir personīga atbildība, bet ir nepieciešams parlamenta atbalsts, lai deputātu apcietinātu un parlaments var atlikt apcietināšanu līdz sesijas beigām.

Lai apcietinātu vai aizturētu deputātu, prokuroriem jāgriežas pie apelācijas tiesas ar pieprasījumu, tad pie tieslietu ministra, kurš tālāk nodod pieprasījumu parlamenta iestādēm. Tās tad lemj piekrist vai nepiekrist apcietināšanai. Senāta locekļiem imunitāte ir garantēta uz mūžu. Šie imunitātes un neaizskaramības garanti Francijā tautā ir izraisījuši sašutumu.

Plašam imunitātes modelim ir liela piekrišana. Ukraina plaši aizsargā deputātus no apcietinājuma, ieslodzījuma un kriminālvajāšanas, izņemot ar parlamenta piekrišanu, bet nepasargā no kratīšanas vai izmeklēšanas. Gvatemala arī plaši aizsargā deputātus no civilprocesa un kriminālprocesa apsūdzībām, kā arī no visāda veida izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas, un bauda Augstākās tiesas maģistrātu aizsardzību, kuras lēmumu nevar pārsūdzēt. Armēnijas satversme šauri definē imunitāti, bet parlaments to iztulko plaši.

Kas vajadzīgs Latvijai?

Kāda ir Latvijas pieeja? Saeimas locekli nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā par parlamenta funkciju pildīšanu, izņemot, kaut arī amatu pildot, tas apzināti izplata nepatiesas un godu aizskarošas ziņas vai ziņas par privātu vai ģimenes dzīvi (28. pants). Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Saeimas locekli var apcietināt, ja to notver pat pie nozieguma pastrādāšanas. Par katru Saeimas locekļa apcietināšanu divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas Prezidijam, kurš par to runā nākamjā Saeimas sēdē un rosina Saeimai izlemt par tās locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par atsvabināšanu.

Laikā starp sesijām, līdz sesijas atklāšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas Prezidijs (29. pants). Pret Saeimas locekli nevar sākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas (30. pants). Zināmos gadījumos deputāts var atteikties no liecību došanas (31. pants). Nevienu nevar saukt pie atbildības, ja patiesi atreferē Saeimas vai komisiju sēdes (34. pants).

Prezidentu var saukt pie kriminālās atbildības, ja tam piekrīt Seaima ar vismaz divu trešdaļu balsu vairākumu (54. pants). Imunitāte no izdošanas ārvalstīm pastāv deputātiem un visiem Latvijas pilsoņiem, izņemot Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzētos gadījumus un ja ar izdošanu netiek pārkāptas Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības (98. pants).

Saeimas Kārtības ruļļa 17.pants ļauj Saeimai lemt par kriminālvajāšanas sākšanu pret Saeimas locekli tikai pēc Mandātu, ētikas un iesnieguma komisijas ziņojuma (17 (1). pants). Par deputāta saukšanu pie administratīvās atbildības, viņa piespiedu atvešanai, personas vai mantu apskatei, kā arī dokumentu izņemšanai pie Saeimas locekļa, lemšana ir tāda pat (17 (4). pants).

Ir redzams, ka Latvija kopumā izmanto plašo imunitātes modeli. Ar Saeimas Juridiskās komisijas ieteikumu grozīt 29.pantu vien nepietiek.

Skaidrs ētisku standartu trūkums ir radījis imunitātes vai neaizskaramības ļaunprātīgu izmantošanu, tādēļ jāveic visaptveroša institūciju reforma, lai ierobežotu tās izmantošanu. Pamatā jāgarantē vārda un parlamentāras darbības brīvība un neatkarība, tai pašā laikā ierobežojot neaizskaramību kriminālos jautājumos, lai Saeimā turpmāk krimināldarbībai nebūtu drošākā vieta valstī.

Vāji likumi ir kritisks faktors imunitātes izmantošanai. Pretstatā – spēcīga izpildvara ar vairākumu parlamentā var pārkāpt imunitātes jēgu, lai apklusinātu opozīciju. Tādēļ valsts institūcijās imunitātes jautājumā ir nepieciešams varas līdzsvars un neatkarība starp valdību, Saeimu un tiesu varu. Plašākai sabiedrībai, ieskaitot medijus, jāpiedalās imunitātes nelietīgas izmantošanas apkarošanā, pārkāpumu gadījumos izdarot spiedienu uz valdību un Saeimu.

Parlamentārā imunitāte var būt pilnībā efektīva tikai tādā vidē, kas ciena likuma varu un cilvēktiesības. Tomēr valsts likuma un struktūras ietekme uz korupciju balstās katra indivīda ētikā un godprātībā.

Autors ir valdes loceklis Kanādas latviešu centrālajās organizācijās, vēstures skolotājs, Latviešu Fonda valdes loceklis