Par kandidāta gatavību pagriezienam

Prezidents, kas apšauba modernas kultūras infrastruktūras jēgu, iezīmē sabiedrības bankrotu vienas paaudzes laikā

ZZS virzītais valsts prezidenta kandidāts Andris Bērziņš žurnāla “Ir” (Nr. 21) intervijā, atbildot uz jautājumu – kāpēc sevi uzskata par labu prezidenta kandidātu, demonstrē savu izpratni par valsts un sabiedrības attīstības principiem, atsaucoties uz kādu vācu pētījumu “Kas noved pie valstu bankrotiem?”*. Lai gan kandidāts atsaucas uz savu avotu aptuveni un no akadēmiskā viedokļa samērā profāni, simptomātiska šķiet prezidenta izpratne par valsts bankrota cēloņiem, kurā starp kariem, sociālā atbalsta valsti, par kādu pēdējos gados tiek veidota Latvija, viņš kā valsts bankrota cēloņus min arī kulta un kultūras celtnes, kad nedodot reālu atdevi. Intervijā kandidāts arī apgalvo, ka ir gatavs pamēģināt “pagriezt šo virzienu”.

Es nezinu, kuras Latvijas kultūras celtnes kandidāts domā – iespējams, tas ir kārtējais sauklis Nacionālās bibliotēkas virzienā, kas gandrīz pēc 30 gadu politiskās muļļāšanās solās būt lasītājiem pieejama no 2013. gada.

Latvija savā līdzšinējā attīstībā var drīzāk lepoties ar kultūras infrastruktūras celtnēm, kuras te nav uzbūvētas. Ja Nacionālā bibliotēka būtu uzbūvēta jau 90.gados, iespējams, Latvijas izglītības sistēma būtu citā kvalitātē nekā tā ir šobrīd. Rietumeiropas augstākās izglītības sistēma ir lielā mērā balstīta uz individuālu darbu bibliotēkās, kur iespējams lasīt ne tikai kaut kādus internetā nozvejotus pētījumus par to, kas noved pie valstu bankrotiem, bet arī pētījumus, kā ieguldījums kultūras infrastruktūrā ietekmē nāciju uzplaukumu, ļaujot savā analīzē salīdzināt gan vācu, gan skandināvu, gan britu valsts attīstības modeļus.

Tūkstošiem cilvēku dodas uz Bilbao tur esošā Gugenheima muzeja dēļ vai apmeklē Berlīnē Ebreju muzeju Daniela Lībeskinda arhitektūras dēļ, vai dodas uz Porto “Casa da Musica” Rema Kulhāsa arhitektūras dēļ. Varbūt prezidenta kandidāts domā, ka Ventspilī nevajadzēja uzbūvēt jaunu bibliotēku, jo lasošs ventspilnieks vēl izlasīs kaut ko tādu, ko tam nevajadzētu, vai Cēsīs nevajag būvēt koncertzāli, jo no tā, ka tur viesosies Gidons Krēmers ar savu orķestri, viņaprāt, nekāda reāla atdeve nebūs, jo nav jau skaidrs, kur paliek mūzika, kad tā ir izskanējusi? Ja runājam par atdevi, tad pēc kandidāta domām, šķiet, no kulta celtnēm laikam Latvijas vēsturē lielākā atdeve bija periodam, kad baznīcu ēkās kolhoza laikos bija ierīkotas graudu kaltes.

Zināmi ir somi, kuri uz Latviju brauc Alvja Hermaņa izrāžu dēļ, vācieši, kuri šeit speciāli brauc skatīties Viestura Kairiša iestudēto “Nībelungu gredzenu” Latvijas nacionālajā operā, krievi, kuri braukuši skatīties Rotko izstādi Nacionālās mākslas muzejā, jo Maskavas Puškina muzejam šādu izstādi nebija izdevies sev iegūt. Kultūras tūrisms ir normāla mūsdienu Eiropas tūrisma industrijas daļa un nav tādas nācijas, kas nedomātu, kā sevi pārdot pasaulei arī ar kultūras piedāvājumu, ja jau nepieciešams meklēt “atdevi”, citējot kandidātu. Radošām industrijām Eiropas valstu kopprodukta radīšanā ir raksturīga tendence pieaugt, un tā tas bijis arī Latvijā. Bez atbilstošas infrastruktūras radošo industriju attīstība ir neiespējama.

Nacionālā bibliotēka, iespējams, bija viens iemesliem, kāpēc Rīga ieguva 2014.gada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, jo šādas kultūras celtnes ir pasaules un nevis tikai Latvijas mēroga notikums. Viens no pamatprincipiem Eiropas kultūras galvaspilsētai ir arī nācijas gatavība ieguldīt kultūras infrastruktūrā, kas turpina kalpot pēc tam, kad kultūras galvaspilsētas gads ir beidzies. Šķiet, nav bijis tāds gadījums, kad kādai Eiropas kultūras galvaspilsētai gatavošanās periodā kultūras galvaspilsētas statuss tiek atņemts, bet ja valsts galvenā un arī simboliskākā amatpersona iestātos par šāda virziena maiņu, tad Rīga var zaudēt arī šo statusu.

Kad savulaik intervēju Igaunijas prezidentu Lenartu Meri, cita starpā toreiz jautāju, vai viņaprāt ir kaut kas tāds, ko varētu apzīmēt kā Dievu un kas nosaka kādas tautas likteni. Meri toreiz teica, ka uz to nav grūti atbildēt: “Dabiski, ka ir kaut kas, kas mūs ļoti ātri padarīja atšķirīgus no citiem zīdītājdzīvniekiem. Tā ir atšķirība kaut ko saglabāt atmiņā. Bet priekšnoteikums tam dabiski bija valoda un dotā iespēja kaut ko neaizmirst. Un vienmēr vajadzēja būt cilvēkiem, kuri bija spējīgi pārvietoties laikā un telpā un kuri saprata, ka laikam piemīt vērtība un kuri saprata, kā ir organizēta telpa. Jau tad, kad bijām tikai zvejnieki un mednieki, cilvēki tomēr laiku sakārtoja tā, ka šajās garajās naktīs bija spējīgi izdzīvot un paplašināties Bībeles nozīmē.”

No tā, cik moderna ir kultūras infrastruktūra, vistiešākā mērā ir atkarīga sabiedrības kvalitāte. Prezidenta kandidāts, kurš apšauba šādas vispārzināmas patiesības, visdrīzāk iezīmē valsts un arī sabiedrības bankrotu jau pēc vienas paaudzes, un apdraud nācijas paplašināšanos tajā nozīmē, par kādu intervijā toreiz runāja Meri.

* Iespējams, ar vācu pētījumu bija domāta 2010.gadā iznākusī  Valtera Vitmana grāmata “Staatsbankrott: Warum Länder Pleite gehen – Wie es dazu kommt – Weshalb uns das was angeht” . (“ Valsts bankrots: Kāpēc valstis bankrotē – Kā pie tā nonāk  – Un ko tas nodara mums.” )  Šveicietis Vitmans ir t.s. populārais ekonomikas profesors, kurš šajā grāmatā samērā virspusējā veidā aplūkojis dažādu valstu vēsturiskos bankrotus, sākot no antīkā perioda līdz mūsdienām. Kritiķi norāda, ka šī grāmata drīzāk domāta kā t.s. vieglā gala grāmata plašai publikai un nevis kā “ nopietns vācu pētījums” un bez Bērziņa uzskatītajiem cēloņiem Vitmans grāmatā apkopojis desmit citu cēloņu.

Autors Gints Grūbe ir žurnālists un programmas “Eiropas kultūras galvaspilsēta” kurators