Andris Bērziņš: Ja nejustu jēgu, neuzņemtos šo gaļasmašīnu

Prezidenta kandidāts par motivāciju, politiku un ievēlēšanas izredzēm

ZZS deputātu izvirzīto prezidenta kandidātu Andri Bērziņu intervējām otrdienas rītā, tiekoties viņa kabinetā Saeimas Tautsaimniecības komisijā. Bērziņš atbildēja uz visiem mūsu jautājumiem, laipni atvēlot sarunai krietni vairāk laika, nekā sākotnēji bija plānots. Tiesa, daļu atbilžu politiķis sniedza ar noteikumu, ka tās netiek publiskotas, tāpēc vietām intervijā šādi (..) apzīmējām rediģētās vietas. „Ir” abonentiem pieejama arī intervijas īsā versija.

Kāpēc uzskatāt, ka esat labs prezidenta kandidāts?

Tādu viennozīmīgu atbildi ir grūti iedot. Es sāku to putru vārīt 1990.gadā, balsojot par neatkarību un virzot visu to procesu, veidojot likumdošanu. Divdesmit gadu periodā iznākums tomēr ir pretējs tam, kāds gaidīts. Labklājības pieaugums iet pretējā virzienā, man sajūta tīri cilvēcīgi ir ne visai laba, jo es īsti neredzu, kā viņi to pagriezīs atpakaļ. Tas ir gandrīz ceļš uz nekurieni, ja mēs to [virzienu] nepagriežam. Tagad pasēžot Saeimā septiņus mēnešus un redzot visu likumdošanas situāciju Eiropā, un to, kāda ir darbība Saeimā un  [Ministru] kabinetā, es īsti optimistiski nejūtos. Ja to nesāks pakāpeniski mainīt, pēc 20 gadiem vairs nebūs jāspriež par Latvijas nākotni.

Tā ir mana iekšēja pārliecība, jo es skatos uz lietām pragmatiski, man tur nav nekā politiska vai kā viena daļa uzskata — kāds mani bīda, lai es kādam kaut ko izdarītu. Man tas nav vajadzīgs. Es savu dzīvi esmu nodzīvojis, balstīdamies pats uz sevi. Man neviens nav ne līdzējis, ne bīdījis. Cik esmu varējis izdarīt ar savām rokām, prātu un attiecīgu rīcību, tas arī ir.

Tad kāpēc jūs esat labs prezidenta kandidāts?

Tagad Latvijai ir pilnīgi nepieciešams, ka notiek līdzsvarota attīstība — vispirms cilvēkam, tad ģimenei un tad tikai valstij. Visu laiku tas it kā tiek būvēts no trīsstūra otra gala, ka [vispirms jāattīstās] valstij un tad uz leju. Kāpēc tā? Acīmredzot, pa 20 gadiem viena no lielajām izmaiņām, kas nav ievērtēta mūsu pieejā, ir tā, ka reāli esam iestājušies Eiropas Savienībā. Pavērtējot Eiropas mazās attīstītās valstis, viņiem tā filozofija ir tāda, kādu es nosaucu. Ka pirmais ir cilvēks — ja tu par sevi nerūpēsies, negādāsi, tad tu būsi no valsts vai kāda cita atkarīgs. Mums ir pilnīgi jāpārgriež tā [sava] pieeja. Nav variantu — mēs grimstam. Mēs Eiropas fondus apgūstam tā, ka tas nav devis pozitīvu ekonomikas efektu. Tuvināšanās Eiropas līmenim pēdējos gados nav notikusi, drīzāk gājusi pretējā virzienā. Jāmeklē veids, kā iet uz priekšu.

Kas būtu praktiski jāmaina, ko jūs kā prezidents varētu darīt?

Līdz šim bija attīstības plāns, ka valsts 2030.gadā būs zaļa un plaukstoša, bet man izskatās — ja mēs pēc tāda modeļa iesim, tad [diez vai] 2030.gadā kāds te gar mežmalu staigās, būs lielais klusums. Skaidrs ir viens, ka cilvēciņi plūst prom un kaut kas ir jādara reāli. Jāmēģina veicināt, lai cilvēks izmaina savus paradumus. Lai beidz to, ka mums kā cilvēkiem ir dotas visas tiesības, bet nav pretī uzstādītas nekādas prasības. Tas ir novedis pie modeļa, ka mēs veidojam sociālā atbalsta valsti. Ir tāds vācu pētījums “Kas noved pie valstu bankrotiem?”, kur viņi ir vērtējuši no pirmskristus laika līdz šai dienai. Tur ir trīs secinājumi.

Kas tas ir par pētījumu?

Tas ir vācu valodā — “Valstu bankroti”. Gētes institūtā ir tāda grāmata, to derētu izlasīt. Pamatlietas valstu bankrotiem vēsturiskā gaitā līdz pat šodienai ir bijušas trīs. Kari — gan kā bagātības veicināšanas, gan iznīcināšanas līdzeklis. Otrais — kulta un kultūras celtnes, kas nedod reālu atdevi. Latvijā mēs sevišķi ES fondus guldām tādās [lietās], kur atdeves nav nekādas. To labi var redzēt laukos. Par Eiropas naudu no akmeņiem savulaik uzbūvētā zirgu kūtī uztaisa milzīgu atpūtas centru un sporta zāli, ieliek elektrisko apkuri, bet tai apkaimē ir [tikai] kādas četras — sešas ģimenes. Viss ir apgūts, bet tā jēga? Tas nekad netiks lietots. Tas ir sīks piemērs, bet ir daudzi lielie. Visi tie krietnie miljoni, kas ir paņemti, izejot no vecā latviešu koncepta, ka katram savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, nu, tas būtībā ir novedis pie… Tai skaitā es pats esmu izdarījis tādu kļūdu, domājot, ka tas būs bērniem, mazbērniem. Tas faktiski nevienam nav īsti vajadzīgs, pat pašam, ja pasaule tagad ir atvērta, indivīdam ir iespējama mobilitāte.

ES fondu miljoni, kas ir ieguldīti, izejot no vecā latviešu koncepta, ka katram savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, nu, tas būtībā ir novedis pie katastrofas

Jūs domājat par saviem zemes pirkumiem?

Es domāju par zemes pirkumiem un māju būvēm. Tīri vēsturiski mūsu apziņā ir iestrādāta smaga kļūda. Tas ir novedis faktiski pie katastrofas, jo viena daļa pamet visu un brauc prom kaut kur tālu, jo viņam nav variantu — vai viņš te ir ubags, vai brauc un pamet visu, ko ir iekrājis.

Kas bija trešais iemesls valstu bankrotiem?

Pēdējo 30 gadu sociālā atbalsta valsts, ko mēs arī veidojam. Tur ir tas cilvēku konflikts. Cilvēks pats par sevi ir atbildīgs — tā viņi raksta. Ka cilvēks ir indivīds arī attiecībā pret ģimeni. Mēs te [runājam] par sieviešu līdztiesību, bet tā jēga ir dziļāka, ka sievietei ir jādarbojas tā, lai viņa iegūst tādu izglītību un profesiju, ka var sevi nodrošināt neatkarīgi no tā, vai ir precēta vai izšķīrusies, lai var savā dzīvē pastāvēt.

Ja runājam par izglītību, līdz šai dienai milzīgs skaits cilvēku — gan vecāku, gan bērnu — nav sapratuši izglītības jēgu. Izglītība ir, lai tu varētu sabiedrībā eksistēt, nodrošināt sevi, lai ietu uz priekšu. Nav jau jēga cīnīties ar tiem stiprajiem karaļiem izglītības sistēmas iekšienē, jo viņi ir pietiekami labi izglītoti un apmaksāti, lai būtu stiprāki par mūsu birokrātisko sistēmu, kura būtībā ir neapmaksāta un pilnīgas muļķības dzen. Tas arī attiecībā par valdību — tur ir pilnīga rīcības nespēja uz šo brīdi, nemaz nerunājot par to, ka tiem, kas tur ir, jāmaksā vismaz trīsreiz vairāk, lai kaut kas būtu.

Par skolotājiem jūs domājat?

Nē, es domāju par valsti. Par skolotājiem, tas ir ļoti komplicēti.

Jūs sacījāt, ka valdība ir rīcībnespējīga šobrīd?

Tās spēja attīstīt dzīvi ir tik niecīga. [Redzu to] saskaroties kaut vai ar to pašu atjaunojamās enerģētikas likumu. Spēja to sagatavot ir tik vārga! Visi, kas kaut cik [ministrijā šo nozari] ir sapratuši, visi ir aizgājuši.

Tātad valsts pārvaldē ir pārāk zems atalgojums?

Var jau uz kādu brīdi ierobežot izdevumus, bet tā nav attīstība. Ja to neiegriež uz pretējo pusi, tad tas ir vakars. Var [ekonomikas ministram Artim] Kamparam pārmest visu ko, bet viņam jau nav vairs cilvēku, kas strādā.

Tas ir vakars. Var Kamparam pārmest visu ko, bet viņam jau nav vairs cilvēku, kas strādā.

Jūsuprāt, būtu jāļauj paaugstināt algas valsts pārvaldē?

Nav variantu! Es gribētu uzsvērt, ka viņiem pašiem tomēr iekšienē ir jāatrod veids, kā sabalansētās tās naudas.

Kā darīt, kur to naudu ņemt?

Tas nav mans uzdevums pateikt priekšā, priekš tam tur ir hierarhija, kas saņem algu, kuriem jādomā. No otras puses, ja mēs šo [attīstības principu] nepagriezīsim…Tā kā Stratēģiskās attīstības plāns ir tagad uzrakstīts, tas ir pilnīgi bezjēdzīgs, jo cilvēki aizbrauc. Jāsāk rakstīt no tā, ko cilvēkam piedāvāt un ko no viņa prasa. Lai viņš saprot, ko var sagaidīt, kā aiziet līdz pensijai.

Cilvēkiem, kas iet skolā, varētu stāstīt, ka viņiem jāuzņemas atbildība un pēc 60 gadiem būs jāskatās, ko paši būs nopelnījuši. Problēma ir tā, ka šobrīd mums ir jāmaksā pensionāriem, kuri ir pelnījuši padomju laikos, bet mums budžetā ir caurums. Ko tagad darīt?

Tagad ir paņemts aizdevums, lai to bedri izlīdzinātu.

Tas bija pareizs lēmums?

Es domāju, ka to varēja varbūt labāk nomenedžēt, bet tas bija nenovēršams. Principā nebija variantu. Ja naudas nav, tad nav. Var jau paziņot valsts bankrotu, bet mazās valstis to nevar atļauties, to tikai lielās var gudrot, kā tagad grieķi.

Mums jāsaprot, kā cilvēkus būtu jācenšas saglabāt [Latvijā]. Citādi, skatoties, kas notiek apkārt, kaut vai Āfrikā, ja [šeit] tā telpa atbrīvosies, tad ieplūdīs [citi]. Neglābjami. Pie Eiropas koncepta tur nekas nevar noturēt [migrāciju].

Tā ir atbilde, kāpēc es būtu gatavs pamēģināt pagriezt [šo virzienu]. Es lietas vērtēju no cita skatu punkta, no [cilvēka] gala. Kaut vai vienkāršs piemērs ar elektrību. Cik tad beigās maksās tas, kuram jāmaksā? Ja tagad mēs esam dabūjuši tarifu, kas ir virs Anglijas un Polijas un mūsu apkārtējiem, tur jau nav nekādu cerību. Cilvēkam [tas ir] vēl viens pluss, lai pazustu projām. Tas pats ar uzņēmējdarbību. Ja elektrība šeit būs dārgāka nekā citur, tad īpašnieki taču negrozīs te savus miljonus. Mēs vienkārši izplēnēsim.

Es uzskatu, ka tautsaimnieciskie jautājumi šobrīd ir nostājušies pirmajā vietā. Ja mēs tos neatrisināsim, tad nekādas politikas mums nelīdzēs.

Kā tie ir jāatrisina, kā jūs kā prezidents varētu palīdzēt?

Mēs te runājām par manu programmu, bet man vienkārši nav laika to attīstīt, es pie pirmajiem pieciem vārdiem esmu palicis.

Valsts politikai ir jābūt tādai, lai atņemtu konkrētajam cilvēkam pēc iespējas mazāk, lai viņš pats izvēlētos, ko darīt ar naudu. Nevis paņemt visu un tad mēģināt visiem kaut ko atdot atpakaļ.

Kādas tad jūs redzat prioritātes nākamajiem četriem gadiem, kuras kā prezidents varētu risināt?

Nodarbinātība, kur ir lielā pretruna ar Eiropu. Eiropā ir mobilitāte, ne jau darbavietu attīstīšana. Mums ir jāmeklē savs ceļš — ja tā nebūs, tad Latvijas nebūs.

Otrs, protams, izglītība. Ja runājam par konkurētspēju saistībā ar pensijām, mana ciešākā pārliecība, ka ir jāmēģina atjaunot [iepriekšējo kārtību]. Kādreiz pagrieza no 11 klasēm uz 12 ar saukli, ka vairs sestdienās neejam skolā. Tagad ir cita informatīvā pasaule un mums jāgriež [mācību ilgums atpakaļ] par vienu gadu uz leju. Tad atkritīs dzērāji skolnieki. Tas ir vesels gads pasaulei priekšā konkurencē, arī vairāk pelnītāju pensiju sistēmai. Augstākajā izglītībā pagriezt ir grūtāk, un tur ir dažāda situācija. Ir daudzas sfēras, kur vecāki atdod naudu, bērni tērē laiku, bet beigās viņš ir Eiropā tikai par melnstrādnieku derīgs. Tā ir milzīga problēma.

Trešā, protams, sociālā aizsardzība. Mana pamatnostāja  — valsts politikai ir jābūt tādai, lai [nodokļos] atņemtu konkrētajam cilvēkam pēc iespējas mazāk, lai viņš pats izvēlētos, ko darīt ar naudu. Nevis paņemt visu un tad mēģināt visiem kaut ko atdot atpakaļ.

Tas izklausās pēc tādas Ministru prezidenta programmas, Valsts prezidentam ir maz iespēju.

Tad jārunā par mūsu varas dalīšanu. Valsts prezidentam ir iespējas iniciēt visu ko. Tas nav pats labākais — atmest atpakaļ [Saeimas pieņemtus likumus]. Labāk no sākuma ievirzīt pareizajā virzienā. Jūs labi ziniet par nodokļiem, ko tur māžojušies. Krievi saka “Naprasnij trud — huže pjanki” (Velts darbs ir sliktāks par dzerstīšanos – red.).

Lai Saeima jūs apstiprinātu, nepieciešams atbalsts vai nu “Vienotībā” vai “Saskaņas centrā”. SC ir pateicis, ka viņu nosacījums prezidenta atbalstam ir nonākšana valdībā. Vai jūs būtu gatavs pildīt šo SC prasību?

Saeima un tajā ietilpstošie spēki nosaka šo te kustību, ne prezidents. Prezidents vai nu apstiprina vai neapstiprina. Neko vairāk.

Vai jūs varētu uzticēt valdības veidošanu SC virzītam kandidātam?

Ja tāda situācija kādreiz iestāsies, kādi varianti?

Vai jūs varētu prognozēt, ka šīs Saeimas laikā šāda situācija iestāsies?  (..)

Kādēļ jūs nolēmāt atgriezties politikā, bet neiestājāties nevienā partijā?

Man cilvēks vienmēr ir pirmais, es vienmēr izeju no tā. Es nevaru būt partijā — ja man dažas lietas ir nepieņemamas, man ir savas domas. Pavisam vienkārša atbilde, cilvēcīga.

Valmieras grupas sākums ir ļoti vienkāršs. Es braucu uz Augstāko Padomi no Valmieras, Cēsu puses. Grūtups dzīvoja Inčukalnā, mēs divatā braucām. Pēc tam radās mīts.

Jūs neesat bijis partijā, bet savā laikā ilgstoši darbojāties tā saucamajā Valmieras grupā, kurā ietekmīgi cilvēki savās interesēs gadiem ilgi bīdīja valsts politiku. Kādas jums pašlaik ir attiecības ar tā loka cilvēkiem? Andri Šķēli, pārējiem?

Valmieras grupas sākums ir ļoti vienkāršs. Es braucu uz Augstāko Padomi no Valmieras vai Cēsu puses. [Advokāts un AP deputāts Andris] Grūtups dzīvoja Inčukalnā, mēs divatā braucām. Visi mēs bijām duraki, katrs savā virzienā varbūt arī kaut ko vairāk zināja. Tas bija sākums.

Jūs braucāt vienā mašīnā?

Viņam nebija [šofera] tiesību. Mēs runājām, ka vajag savākt tādus [domubiedrus], kas grib kaut ko darīt, lai ir vairāk informācijas.

Ko darīt?

Nē, nu, vispār darīt. Augstākajā Padomē sanāca cilvēki, nekāda pieredze taču nebija, viss bija jātaisa no jauna. Tur bija arī Edmunds Krastiņš, Oļegs Batarevskis, ļoti dažādi cilvēki no sākuma. Viena daļa tad paklīda, citi atrada savus virzienus. [Jānis] Kinna aizgāja uz Zemnieku savienību. Tur viss mainījās. Vienkārši pēc tam radās mīts.

Jūs gribat teikt, ka Valmieras grupa ir vienkārši mīts?

Mīts, protams, vistīrākais. Es zinu kā tas radās. Katrs no šiem cilvēkiem atsevišķi darīja kaut ko, kas negāja kopā, tāpēc arī izšķīda.

Ir taču ieraksti no grupas sapulcēm.

Tie ieraksti jau būtībā ir atmiņas.

Bet atmiņas par reālu lietu, nevis mītu.

Esmu tur bijis klāt, labi to situāciju zinu. Tur [šajās sarunās] bija prieks, ka vēl kāds uzskata, ka ir reāla vara vai ietekme, bet tā ietekme no šīs grupas ir pārgājusi uz bijušajiem grupas cilvēkiem, kas tagad darbojas ar kaut ko citu kopā. Tas ir normāls process — grupa sākās, lai dabūtu lielāku saprašanu [par dažādiem procesiem], bet tad paklīda.

Bet tagad šīs attiecības kādas ir? Andris Šķēle labāk balsotu par jums vai Zatleru? (..)

Jūs atzināt, ka jums ir svarīgs Lembergs viedoklis pirms pieņēmāt lēmumu par kandidēšanu.  (..)

Lembergs bija Valmieras grupas konkurents, un viņš faktiski visus šos gadus ir spējis savu ietekmi nodrošināt. Neskatoties uz to, ka viņam ir smagas apsūdzības noziegumos, tagad ir tiesvedība Anglijā, viņš ir ZZS premjera amata kandidāts. Ja jūs būtu prezidents, būtu ar mieru viņu nominēt premjera amatam?

(..) Ja ZZS viņu bīdīs, tā ir viņu atbildība. Ja tāds [premjera kandidāts] atnāks, tad es tajā momentā objektīvi izvērtēšu, vai der vai neder. Man jābūt taisnam pret visiem.

2005.gadā, kandidējot uz Rīgas mēra posteni, teicāt, ka jūsu atšķirība ir spēja sasniegt rezultātu. Uz kādu rezultātu jūs tagad ejat?

Ja prezidents zvēr, ka veicinās labklājības attīstību, tad mans mērķis ir panākt, lai iet tajā virzienā, nevis uz leju. Viss.

Lai tiktu līdz zvērestam, ir jādabū vairākums. Vai “Vienotība”  varētu nobalsot par jums, vai kāda daļa? Esat runājis?

Man liekas, ka situācija ir muļķīga, daļēji arī preses iespaidā. Procesa sākumā parādās viens, tad [deputāti] saka, ka balsos. Bet nav izslēgts, ka parādīsies vēl kāda zvaigzne, ko tad viņi teiks? Ne pa velti [Saeimai] ir dots slēgtais balsojums, lai varētu objektīvi izvērtēt un nobalsot. Ja kāds man saka — mēs rīkosimies tā, man nav īsta pārliecība, ka tā notiks. Ja es ticētu skaitītajam, cik ir zvērējuši mūžīgo uzticību [Zatleram], tad jau man te nebūtu jēga sākt.

Kā jūs domājat, vai 2.jūnijā pirmajā tūrē ievēlēs prezidentu?

Ja nav kaut kādas idejas, kas man nav zināmas, tad noteikti.

Tas būsiet jūs?

To gan nevaru pateikt. Es nevaru pārtapt par Švarcenēgeru vai ko tādu un sākt te uz galda dejot. Kāds es esmu, tāds esmu, viņi visi to labi zina. Mēs [Saeimā] esam pieci, kas nāk no Augstākās padomes. Ko tad viņi nezina, kas es esmu, kā rīkojos? Ir daudz tādu, ar kuriem ceļi ir krustojušies tādā vai šādā veidā. Es jau neesmu atbraucis no Amerikas, parādījies pēdējā vakarā.

Beigās palika, ka neviena kandidāta nav. Tad es teicu — ja jau tāda situācija, tad es varu pamēģināt. Tīri objektīvi.

Kurā brīdī jūs izdomājāt, ka gribat būt prezidents, ar ko runājāt?

Tās runas jau visu laiku gāja tā un šitā.

Kur gāja?

Klīda uz riņķi, ka tāds un šitāds runāts. Tas jau nepaliek noslēpums. Ne jau tikai ar tiem četriem [kandidātiem], kas parādījās, tika runāts — ar [Gundaru] Daudzi, ar liepājnieku [mēru Uldi] Sesku, ar diviem ministriem [Raimondu Vējoni un Jāni Dūklavu]. Vēl bija vesela virkne uz pārrunām.

Pie kā?

Nu, tajā, kas ir mums tās struktūras. Es tajās nepiedalos, īsti nevaru novērtēt. Beigās palika, ka neviena nav. Tad es teicu — ja jau tāda situācija, tad es varu pamēģināt. Tīri objektīvi.

Kas tā bija par struktūru, kurā saprata, ka nav neviena?

Es ar [ZZS Saeimas frakcijas vadītāju Brigmani] Augustu runāju, viņš man arī prasa, kā es jūtu to.

Pētot, kā savulaik tika izvirzīts Valdis Zatlers, vairāki politiķi mums atzina, ka pastāvēja neformāli kritēriji, kādiem būtu jāatbilst potenciālajam prezidenta kandidātam, lai to varētu atbalstīt koalīcijas partijas. Bija virkne nosacījumu, jūs atbilstat visiem, izņemot vienu — ka šim cilvēkam ir jābūt valsts varas sodītam jeb izbaudījušam represīvās iestādes. Kas ir jūsu Ahilleja papēdis?

Es pirmoreiz dzirdu to, ko jūs sakāt, bet tur varbūt ir izskaidrojums, kāpēc Brigmanis man pirms četriem gadiem piedāvāja [kandidēt]. Es viņam prasīju — ko esmu nogrēkojies, ka man to piedāvā? Man bija reāls izbrīns. Es [sacīju], ka nedomāju, ka tas ir priekš manis.

Kas ir mainījies šajos četros gados?

Pirms četriem gadiem arī ekonomiskā situācija bija citāda. Lai gan man bija skaidrs, ka tas iet uz… Man jau aiziešana no „Unibankas” bija tāda, ka 2003.gadā, taisot plānus uz priekšu, „Hansabanka” rādīja 50 – 60% pieaugumu, es rādīju perspektīvā 10%. Tad zviedri sāka mani masēt, sak, strādāt nemāki, bet es teicu, ka man bail par nākotni. Tā mēs arī šķīrāmies.

Jūs arī kā bankas vadītājs esat izbaudījis 1998.gada krīzē, ko nozīmē, ka Krievija netur vārdu. Kādus jūs redzat galvenos riskus un iespējas Latvijas attiecībās ar Krieviju?

(..). Izejot no mazā — lielā [brāļa] sindroma, mēs nekad, esot vieni, nebūsim spējīgi tur kaut ko ietekmēt. Eiropas politika ne vienmēr sakritīs ar mūsu interesēm, kopējās intereses var tikt stādītas augstāk. Ne tikai attiecībās ar Krieviju, bet daudzos citos jautājumos. Ir jautājums, kas būs Eiropa —  vai federāla valsts, vai kas cits.

Ja Sabiedrisko pakalpojumu regulators kļūst padots Eiropas regulatoram, nevis mūsu valdībai, tie jau ir skaidri piemēri, kas izskalo pamatus mūsu neatkarīgajai valstij.

Kā jums šķiet?

Esošais veids nevar būt ilgetrmiņa. Pretrunas pieaug izteikti. Tagad nāk obligātās direktīvas — ja Sabiedrisko pakalpojumu regulators kļūst padots kaut kādam Eiropas regulatoram, nevis mūsu valdībai, tie jau ir skaidri piemēri, kas izskalo pamatus mūsu neatkarīgajai valstij.

Kā Latvijai palielināt savu enerģētisko neatkarību no Krievijas?

Mums ir pietiekams zemes resurss, mežu potenciāls, lai mēs šajā virzienā [ar atjaunojamajiem energoresursiem] varētu ne tikai sevi nodrošināt, bet arī kļūt eksportspējīgi. Mums ir jāiet tāds ceļš kā somiem, norvēģiem, kad valsts enerģētiskā kompānija kā “Neste” un “Statoil” veido lielus projektus, apgūst jaunas tehnoloģijas.

Mums taču ir “Latvenergo”.

Tā ir tikai elektrība, bet enerģētikā — mans uzskats, ka “Latvijas valsts mežus” varētu pavērst vienu soli uz priekšu, pielikt viņiem visus tos [mērķus], kas saistīti ar atjaunojamajiem [energoresursiem], lielajiem projektiem, jo to nevar iesākt maza kompānija ar kādām blēdībām. Nevar pieļaut, ka visi maksās par dullībām.

Mums ir mērķis 2014.gada janvārī pievienoties eirozonai. Vai tas ir pareizs lēmums un vai būs, kam pievienoties?

Iestāšanās līgumā [ES] tas ir obligāts nosacījums. Par termiņu — man šķiet, es drīzāk pretēji teiktu, ka ir novēlots. Mazās zemes ar fiksētu valūtas kursu nevar pastāvēt.

Latvijas Banka ir pilna, visu laiku tur stāv pāri pa miljardu, kas neiet apgrozījumā. Tas ir ceļš uz elli.

Vai eiro nesabruks?

Tas ir jautājums par Eiropu kopumā. Lielāka ticamība, ka tā varētu sabrukt ekonomiski, nekā politiski. Ar eiro ir tā — mūsu mazais lats, to nav, kur grūst. Latvijas Banka ir pilna [ar rezervēm], visu laiku tur stāv pāri pa miljardu, kas neiet apgrozījumā. Tas ir ceļš uz elli. (..)

ZZS savulaik iebilda pret Latvijas karavīru nosūtīšanu uz Afganistānu, cik ilgi, jūsuprāt, Latvijas karavīriem tur būtu jāpaliek?

Mans sapnis un vēlme būtu, lai aizsardzības ministrs būtu sieviete ar visām no tā izrietošām sekām.

Kāda starpība?

Mani vecāki divos karos divreiz ir pazaudējuši pilnīgi visu. Būtu jādara viss, lai tādi kari neatkārtotos.

Mums šobrīd jau ir operācija Afganistānā.

Es to ļoti labi saprotu. Ja mēs gribam NATO  aizsargu, mums ir jāiegulda nauda, jāpiedalās. Ir cilvēki, kas to arī dara, tas nav piespiedu pasākums, tas ir brīvprātīgi, nav ar pavēli jābrauc.

Cik ilgi Latvijas karavīriem jāpiedalās šajā misijā Afganistānā?

Es domāju, jo ātrāk tā beigtos, jo būtu labāk.

Man cilvēcīgi liekas, ka nav īsti risinājuma Afganistānā. Tie kari notiek pēc valstu bankrota definīcijas, kad vieni iegūst, bet citi aiziet dibenā.

Ja Latvijas pārstāvji atgrieztos ātrāk vai operācija vispār beigtos?

Man cilvēcīgi liekas, ka nav īsti risinājuma Afganistānā. Es neredzu, ka tās metodes ir risinājums. Varbūt to vajag, lai nodrošinātu kādu balansu pasaulē. Bet tas ir par daudz sarežģīts jautājums, man vienalga ir sajūta, ka tie kari notiek pēc valstu bankrota definīcijas, kad vieni no tā iegūst, bet citi aiziet dibenā. Ka tas ir tīri kundzības cīņa, bet izvērtēt to ir ļoti grūti, es neesmu iedziļinājies.

Ārlietas jūs neinteresē?

Tās ir ārlietas, jā, bet es negribu saprast šito te. Es te palasīju par Amerikas iekšējo virtuvi.

Kā jūs vērtējat Osamas bin Ladena iznīcināšanas operāciju?

Cilvēcīgi ļoti negatīvi. Lai kas tas nebūtu. Varbūt priekš Amerikas tas ir svarīgi, viņi uztver kā prieku, bet kaut kas tur man…

Runājot par kara ieguvumiem, Lembergs nesen kritizēja Dombrovski, ka mēs, karojot Afganistānā, nesaņemam daļu no heroīna pārdošanas peļņas. Ko jūs par to domājat?

Man nav informācijas, ka tur bizness notiek tādā veidā. Es pirmoreiz dzirdu tādu uzstādījumu, man nav priekšstata.

Sacījāt, ka jūs visvairāk uztrauc tautsaimniecības jautājumi. Kādā veidā, jūsuprāt, vajadzētu konsolidēt nākamā gada budžetu?

Nekas jau cits neatliks, kā te iekšienē atrast.

Griezt nost vai palielināt nodokļus?

Par nodokļiem vairs neviens nerunā, tajā skaitā par īpašuma nodokli. Mans uzskats, ka ienākumus nenesošas lietas var aplikt tikai ar kaut kādu ļoti minimālu [nodokli] atbilstoši vidējā iedzīvotāja maksātspējai. Kā pāriet pāri, sākas sociālā atbalsta valsts, kurā mēs jau esam iegājuši.

Mums vienalga būs jāiziet uz to, ka nevaram tērēt vairāk, nekā ieņemam. Tas ir neapstrīdami. 

Ko darīt?

Jāpārstrukturē visa mūsu dzīve un jāatrod [risinājums]. Mums vienalga būs jāiziet uz to, ka nevaram tērēt vairāk, nekā ieņemam. Tas ir neapstrīdami. Man nav šaubu, ka tas ir izdarāms. Protams, tas ir tik sarežģīti, ka var prasīt politiskus zaudējumus, ieskaitot Saeimas līmenī.

Vai sociālā budžeta izdevumi ir jāsamazina?

Tie tiek pārplānoti. Tur ir vēl pietiekamas iespējas, cik saprotu.

Vai būtu atbalstāma pensiju samazināšana?

Tas būtu likumīgi neiespējams, man šķiet. Var veidot visādas nākotnes shēmas, kā samazināt šo ietekmi, bet vienreiz jau Satversmes tiesas lēmums pierādīja [pensiju samazināšanas nelikumīgumu], kāpēc vēlreiz uz tā uzķerties?

Ja jūs apstiprinās par prezidentu, jums būs iespēja saņemt arī pensiju un tādā gadījumā jūsu  ieņēmumi būtu ievērojami lielāki nekā premjeram. Jūsuprāt, tas būtu samērīgi?

A kur problēma? Es savu pensiju esmu godam nopelnījis, man neviens nevar pārmest. Man bija tā laime, ka dzīve bija tā iekārtota, ka es varēju saņemt labu algu, viss man ir samaksāts. Es to esmu likumīgi nopelnījis. Esmu 60 gadus valstij nostrādājis, kāpēc man kaunēties, ka tā[pensija] man par kādu lielāka? Tad jau mums jāmaina valsts iekārta, jātaisa sociālisms atpakaļ. Es nekaunos ne par ko, ko esmu izdarījis, priecājos, ka man tā iespēja bija, izmantoju to savā labākajā vēlmē un atdodot sevi visu. Tajā laikā ar kaut kādiem slēptākiem veidiem varēja nesalīdzināmi daudz vairāk nopelnīt, bet es izvēlējos tādu ceļu, kāpēc man tagad saņemt pārmetumus?  Es neredzu jēgu taisnoties par to.

Saskaņā ar deklarāciju jūs esat miljonārs. Kas ir tie cilvēki, kas jums ir parādā gandrīz divus miljonus eiro?

Pamatā radinieki, diemžēl. Kādreiz biju naivs, uzticējos cilvēkiem un tā izdarīju.

Cilvēkiem maz zināms par jūsu tuvinieku loku, pastāstiet dažos vārdos!

Ja būs rezultāts, varēsim pie tā atgriezties. Ja nebūs, es neredzu jēgu citus pakļaut tādam spiedienam un izjūtām, kādas man ir.

Esat precējies?

Esmu šķīries, to var droši ierakstīt. Jau ilgus gadus.

Jā, tas ir dzinējspēks, mans sešgadīgais puika. Meita ir Zviedrijā, gaida, kad te paliks labāk, lai atgrieztos. Man ir divi tādi cilvēciski motīvi.

Spriežot pēc deklarācijas, jums ir arī trīs bērni. Viens no viņiem pavisam maziņš.

Jā, tas ir mans dzinējspēks, sešgadīgs puika. (..) Man meita ir Zviedrijā. Viņa, kaut arī  ir pabeigusi gandrīz četras augstskolas, nav spējīga ar kaut ko te cīnīties, tāpēc gaida, kad te paliks labāk, lai atgrieztos. Man ir divi tādi cilvēciski motīvi.

Kā jūs vērtējat valdības darbu, jūs sākumā minējāt, ka redzama mazspēja. Varbūt ir vajadzīgs cits valdības vadītājs un cits Ministru kabinets?

Man [premjers Valdis] Dombrovskis kā cilvēks ir ļoti pieņemams. Var pārmest, var visādi spriest, visu ko prasīt, bet viņš vismaz šo laiku mierīgi un saprātīgi centās vadīt. Komandu izveidot ir ļoti sarežģīti, sevišķi izejot no tā, ka partijas liek [ministrus], nevis premjers. Man liktos loģiski, [ja būtu] lielāka brīvība premjeram, veidojot kabinetu.

Krīze ir pagājusi, vai Dombrovskis spēj attīstības ceļu nodrošināt?

Es domāju, ka viņš ir pietiekami pragmatisks un saprātīgs, lai varētu uzklausīt visu. Uz šo brīdi ir grūti atrast viņa aizvietotāju. Bet, nu, katram cilvēkam ir rezerve, ko viņš izsmeļ. Tīri cilvēcīgi. Es to nevaru novērtēt.

To, kāds viņam bateriju līmenis?

Jā, kāds ir bateriju līmenis. Es atceros no Augstākās padomes laikiem, Godmanis teica  — es strādāju dienu un nakti, bet [AP deputāts Kazimirs] Špoģis prasīja: Kad tad tu domā? Tāpēc jau tev te viss iet uz elli. Viņam [Dombrovskim] ir jāpadomā, tāpat kā man, bet viņam tas laiks nav bijis.

Ja jūs neievēlēs pirmajā tūrē, vai kandidēsit otrajās vēlēšanās?

Ja man liksies, ka tur nav nekāda dubultdibena, tad jā, bet, ja liksies… tad nē.

Pašlaik jūs būsiet divi kandidāti ar Valdi Zatleru. Kādi ir jūsu plusi, salīdzinājumā ar viņu?

Es teiktu, ka mēs esam pilnīgi pretēji cilvēki. Viņam ir tā pieredze kādā vienā virzienā, man tā ir tautsaimnieciska, visā kopumā, arī tīri politiski visos līmeņos — sākot no pašvaldībām, Augstākajā Padomē un arī tagad, lai es to [darbu] varētu veiksmīgi darīt. Bet to jau jāizvēlas tiem, kas tur ir priekšā.

Augstākās Padomes laikā Godmanis teica  — es strādāju dienu un nakti, bet deputāts Špoģis prasīja: Kad tad tu domā? Tāpēc jau tev te viss iet uz elli.

Kā jums ar valodām?

Visas pamatvalodas — krievu, angļu, vācu. No skolas laikiem es biju „vācietis”, bet viens no noteikumiem 1993.gadā [sākot strādāt bankā] bija pa diviem mēnešiem „iesist” angļu valodu, lai es varētu sākt braukt uz Šveici, Cīrihē dzīvot un strādāt. Biju spiests iemācīties. Pēdējos sešus gadus man [Unibankas] valde bija puse ārzemnieku, puse latviešu, viss notika angliski. Nebija variantu. Tagad pēdējos piecus gadus esmu pilnīgi atmetis angļu valodu un vienīgi vāciski runāju, lasīju, jo man Gētes [institūta] bibliotēka iepatikās, tur ir daudz kas vērtīgs.

Jūsu darbs visu laiku bijis saistīts ar risku novērtēšanu — ja tagad būtu jāliek likme par savām izredzēm, ko jūs teiktu bukmeikeram?

Visu laiku esmu bijis tai konservatīvajā pusē, jo man dzīve bija tāda, ka bankā visi  ārpasaules nelabumi lika būt ļoti piesardzīgam. Un, ja es šo daru, tad jūs varat saprast, kā es to vērtēju. Ja es vērtētu savādāk, tad es nekad to gaļas mašīnu uz savu galvu neņemtos.

Respketīvi, jūs esat par 105% drošs?

Es nekādus ciparus labāk nelietoju, jo tie atriebjas pēc tam. Ja es nejustu jēgu, tad es tā nedarītu.