Kam mums Lībija?

Piedāvājums Latvijas iekšpolitiskajai pozicionēšanai ārpolitikā

Neviens neapstrīd, ka Latvija ir maza valsts un tai jau pēc definīcijas nevar būt un, galvenais – nevajag būt interesēm katrā pasaules reģionā, katrā valstī vai organizācijā. Rezultātā Latvija var atļauties noteiktu luksusa preci – iespēju nepaust viedokli par katru notikumu vai parādību starpvalstu attiecībās. No lielvalstīm šāda klusēšana tomēr tiktu uztverta ar bažām vai kā līderības trūkuma pazīme. Tomēr Latvijai var būt un vajadzētu būt viedoklim. Pat ja to nedzird vai neuzskata par uzklausīšanas vērtu, tas ļautu pašai valstij un tās iedzīvotājiem pašiem sevi definēt un izprast starptautiskajā sistēmā.

Lībijas krīze šajā nav izņēmums, bet gan vēl viens piemērs. Ārlietu ministra viedoklis ir bijis, ka „ ka Latvija šajā procesā piedalīsies kā atbildīga ANO un NATO dalībvalsts, esmu paudis atbalstu Koalīcijas mērķiem, tās vienotai un apņēmīgai rīcībai”. Neskatoties uz atsevišķiem nosodījumiem par Pulkveža Kadafi rīcību vai komentāriem par situāciju Ēģiptē vai Tunisijā, ministrs ir atturējies no plašākas diskusijas uzsākšanas Latvijā vai skaidras Latvijas nostājas definēšanas „arābu pavasara” ietvaros kopumā.

Protams, ka Latvijas intereses attiecībā uz Lībiju ir strikti ierobežotas, jo ar „Trešā Ceļa” režīmu nesaista ne nozīmīgi ekonomiskie darījumi, ne arī plaša diplomātiskā sadarbība. Līdzīgi ir arī ar daudzām citām reģiona valstīm (Ēģipte varētu būt viens no izņēmumiem). Tomēr mums ir iespēja paust pozīciju, kas ietvertu arī, piemēram, vispārēju fundamentālu vērtību atzīšanu, bažu izteikšanu vai nosodījumu vardarbībai pret savas valsts iedzīvotājiem jau par pirmajiem fiksētajiem gadījumiem (tas šobrīd attiektos arī uz situācijām Bahreinā un Jemenā), neradītu nozīmīgus diplomātiskus protestus, bet ļautu Latvijai un tās iedzīvotājiem norādīt sev un pārējai pasaulei vērtības un principus, uz kuriem mūsdienās balstās mūsu mazā demokrātiskā Baltijas valsts ar autoritāro un totalitāro pagātni. Latvijai būtu skaidra, proaktīva nostāja valsts iekšienē, kas vienlaicīgi neuzliktu papildu saistības starptautiski.

„Arābu pavasaris” ir situācija, kad Latvijai ir iespēja un arī nepieciešamība nodefinēt mūsu nostāju attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē.

Šobrīd atkal, Latvijai tikai reaģējot uz notikumiem Lībijā, nosodot Kadafi režīmu pēc ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1973 pieņemšanas, skaidri pasaulei tiek parādīts Latvijas intereses trūkums konfliktā un starptautisko saistību uzliktā nepieciešamība iesaistīties krīzes risinājumā, ja tāda radīsies. Aizsardzības ministra Arta Pabrika viedoklis šā rīta (22.03.2011.) LNT raidījumā „900 sekundes” pamatotais un labi izvēlētais morālais arguments par Latvijas neatkarības atjaunošanas laika vēlmēm un gaidām uz starptautisko sabiedrību un to līdzībām ar situāciju Lībijā ir izprotams, bet tomēr vairāk atgādina sabiedrības gatavošanu potenciālai nepieciešamībai iesaistīties Lībijas krīzes risināšanā.

Diemžēl šī var iznākt Latvijas iesaistīšanās konfliktā, par kuru valsts politiķi un sabiedrība kopumā ir bijusi pārāk piesardzīga paust principiālu viedokli jau agrāk. Respektīvi, situācijā, ja NATO, neskatoties uz Turcijas iebildumiem, Vācijas pacifistisko pieeju un ASV centieniem norobežot sevi no Lībijas krīzes risinājuma, pieņems pozīciju par organizācijas iesaistīšanos, Latvijai var nākties nosūtīt militāro kontingentu uz valsti, par situāciju kurā Latvijai nav pat bijusi iepriekš definēta un iekšpolitiski izskaidrota pozīcija.

Latvijai var nākties nosūtīt militāro kontingentu uz valsti, par situāciju kurā Latvijai nav pat bijusi iepriekš definēta un iekšpolitiski izskaidrota pozīcija

Šī kalpo arī kā atbilde uz Aizsardzības ministra kritiku par Latvijas iedzīvotāju skeptisko attieksmi pret iesaistīšanos Lībijas konflikta risinājumā – iedzīvotājiem nav skaidrs, kādēļ Latvijas klātbūtne būtu nepieciešama. Arguments, ka Latvijai jārīkojas kā atbildīgai starptautisko organizāciju dalībvalstij ir pamatots un nozīmīgs, bet kopš iesaistīšanās Irākas karā un sevišķi Afganistānas konfliktā, šī nostāja viena pati vairs nevar kalpot par pietiekamu motivāciju.

Turklāt, nepieciešamība iesaistīties kā kolektīvu organizāciju dalībvalstij pat īsti nevar tikt uzskatīta par motivāciju. Tā ir pakārtota nepieciešamība, nevis patiess uzstādījums, ka diktators, kurš atļaujas nežēlīgi nogalināt savus iedzīvotājus, solīt tiem atriebību, pārmeklējot „skapīti pēc skapīša”, to arī izdarīs pēc kontroles atgūšanas pār visu valsti, tādēļ ir apturams jau savlaicīgi.

„Arābu pavasaris” ir situācija, kad Latvijai ir iespēja un arī nepieciešamība nodefinēt mūsu nostāju attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē. Ar pielāgošanos ES, NATO un citu organizāciju kopējai pozīcijai var būt par maz. Šis uzdevums gan nav tikai Ārlietu ministra vai valdības, vai Saeimas atbildība. Šeit konstruktīvi ir jāpieiet gan nevalstiskajām organizācijām, gan ārpolitikas ekspertiem, gan sabiedrībai kopumā.