![NO FOTOGRĀFA IMANTA PRĒDEĻA ARHĪVA. «20.janvārī Panorāmā ieraudzīju, ka šauj pie Iekšlietu ministrijas. Braucu. Uz vēdera rāpoju pār Bastejkalnu līdz tagadējam Rīgas ūdenim. Nobildēju, kā [padomju iekšlietu ministrijas specvienība] OMON taranēja Iekšlietu ministrijas vārtus, lai iekļūtu pagalmā un uzkāptu uz jumta.»](https://media.ir.lv/media/cache/article_main_image__xl__jpeg/uploads/media/image/2017_09_6___l01a.jpg.jpeg)
NO FOTOGRĀFA IMANTA PRĒDEĻA ARHĪVA. «20.janvārī Panorāmā ieraudzīju, ka šauj pie Iekšlietu ministrijas. Braucu. Uz vēdera rāpoju pār Bastejkalnu līdz tagadējam Rīgas ūdenim. Nobildēju, kā [padomju iekšlietu ministrijas specvienība] OMON taranēja Iekšlietu ministrijas vārtus, lai iekļūtu pagalmā un uzkāptu uz jumta.»
Ja pirms 20 gadiem būtu tagadējās tehnoloģijas, vai barikāžu laika notikumu gaita būtu citāda?
Katrs, kam ir telefons ar «aci», tagad kļuvis par fotogrāfu. Par reportieri. Iedomājoties sevi pirms 20 gadiem Bastejkalnā ar mobilo vienā rokā un fotoaparātu otrā, Dienas fotogrāfs Aivars Liepiņš darbotos tikai ar otro. Jā, visticamāk, aktīvisti ātrāk nekā viņš pārsūtītu savas bildes tviterī vai augšupielādētu savus video YouTube. Tās pārpublicētu portāli un rādītu televīzijā. Ja vien, protams, nebūtu bloķēti visi sakari.
Taču fotogrāfs Liepiņš aizvien meklētu to, ko no viņa gaida: profesionālu kadru nākamās dienas avīzei. Tādu bildi, lai, uz to skatoties arī pēc vairākiem gadiem, nekļūdīgi varētu noteikt, kad, kur un kas tas bija. Ka 1991.gada janvārī cilvēki drosmīgi pulcējās kopā un sāka būvēt barikādes, lai apturētu padomju režīma pēdējās spazmas - vēlmi pārtraukt Baltijas valstu mēģinājumu atjaunot savu neatkarību.
