Andris Krūmiņš-Krūms, kapracis dzīvnieku kapsētā

  • Ieva Alberte
  • 13.10.2010
  • IR
«Pārdzīvojums ir liels kā cilvēka bērēs. Esam pat ātros saukuši,» stāsta Andris Krūmiņš–Krūms, kurš dzīvnieku kapsētā strādā sesto gadu. Foto — Kaspars Krafts, F64

«Pārdzīvojums ir liels kā cilvēka bērēs. Esam pat ātros saukuši,» stāsta Andris Krūmiņš–Krūms, kurš dzīvnieku kapsētā strādā sesto gadu. Foto — Kaspars Krafts, F64

Ar Vinniju Pūku ir traki. Bērni raud un prasa, vai tiešām miris, - Andris Krūmiņš-Krūms norāda uz kapakmeni, kur rak­stīts «Vinnijs Pūks». Tā ir suņa kapavieta

Dzīvnieku kapsētā Citi medību lauki netrūkst savdabīgu pieminekļu: suņa augumā un veidolā, ir kapakmeņi zivīm un kāmjiem. Uz kāda kapa ir rotaļlieta - suns. «No tās var sabīties: ejot garām, iedarbojas kustību sensors, un suns ierejas!»

Kapsētā strādā trīs Andri, un visi dara visu - rok, brauc pakaļ nelaiķim, iezārko. Andris Krūmiņš-Krūms paver kādas durvis un parāda zārkus. «Dažs liek līdzi lašu filejas un saldējuma kārbu. Piekrauj tā, ka zārkam vāku nevar aiztaisīt. Mazos suņus saģērbj «šubās» un Swarovski. Reiz kopā ar kaķi apglabājām arī viņa trīsstāvīgo rotaļu māju, vien izjauktu.» Tādu ārišķību gan esot maz, jo lielākoties dzīvniekus apbedī, ietītus segā. Citi izvēlas lētāko variantu - vietu «brāļu kapos» bez piemiņas plāksnes. Kapsētai noslēgts arī līgums par kritušo dzīvnieku savākšanu, to skaitā izskalotu roņu.

Jaunākajā žurnālā