Lemberga sveiciens Šķēlem

PLL plānos nebija paredzēta valsts glābēju mantiskā stāvokļa deklarēšana

Skaļāku notikumu ēnā palikuši Saeimas pēdējā sēdē pirms vasaras brīvdienām pieņemtie likuma grozījumi, ka turpmāk arī partiju un partiju apvienību priekšsēdētājiem un valdes locekļiem būs jāiesniedz amatpersonu deklarācijas. Jaunās likuma normas sola jau tuvākajā laikā sagādāt vēlētājiem un varbūt arī tiesībsargātājiem dažu labu interesantu lasāmvielu, bet tās rakstītājiem — vismaz galvassāpes vai pat nopietnākus kreņķus.

Plašsaziņas līdzekļi par šiem grozījumiem ziņoja ar piebildi, ka tie nākuši “negaidīti”, taču kopumā garāmejot un skopi. Pagājušo ceturtdien, kad šie grozījumi likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” tika izdarīti, notika skandalozākas lietas — no rīta Valsts prezidents Valdis Zatlers aicināja Saeimu nebalsot par valsts nozagšanu, bet pēcpusdienā tiesa apcietināja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja aizturēto ''Latvenergo'' prezidentu Kārli Miķelsonu.

Šie divi notikumi atgādināja, kādā līmenī Latvijā “institucionalizēta” valsts nozagšana. To kā ikdienišķi respektablu nodarbi, iespējams, piekopusi lielākā valsts uzņēmuma vadība. Bet tautas priekšstāvju vairākums ir gatavs apzagt savus vēlētājus pat tikai trīsarpus mēnešus pirms vēlēšanām, ja vien prezidents īpaši nepalūdz to nedarīt.

''Latvenergo'' vadītāju apcietināšana, prezidenta aicinājums “apdomāt un noraidīt” konkrētus likuma grozījumus, kā arī preses īpašā interese par gatavoto likumīgās zagšanas mēģinājumu bija gana nepateicīgs fons, lai pirms vēlēšanām pieņemtu grozījumus privatizācijas pabeigšanas likumā, kuri ļautu ar atpakaļejošu datumu samazināt privatizējamo zemes gabalu vērtību un dotu iespēju lielajiem zemes privatizētājiem nopelnīt uz valsts rēķina vairākus desmitus miljonu latu.

Tieši šā pasākuma izgāšanās varētu būt palīdzējusi Saeimai negaidīti pieņemt lēmumu uzlikt par pienākumu arī partiju vadītājiem iesniegt amatpersonu deklarācijas, kas nu būs jādara arī Tautas partijas (TP) priekšsēdētājam Andrim Šķēlem.

Šo Saeimas lēmumu diezin vai var izskaidrot ar deputātu izklaidību gaidāmo brīvdienu noskaņojumā.
Pirmkārt, tie bija veseli trīs balsojumi par trim deputāta Kārļa Šadurska (PS) priekšlikumiem. Pirmais paredzēja, ka deklarācijas jāiesniedz politisko partiju vai partiju apvienību valdes priekšsēdētājiem. Otrais — ka tas jādara arī partiju vai partiju apvienību valdes locekļiem. Bet trešais dažiem no jaunajiem deklarētājiem varētu būt visnepatīkamākais — ka viņiem deklarācijas jāiesniedz “divu nedēļu laikā no šā likuma spēkā stāšanās brīža” un “norādot faktisko stāvokli uz šā likuma spēkā stāšanās brīdi”. (Bez šīs speciālās normas tas būtu jādara, stājoties amatā, vai reizi gadā līdz 1.aprīlim.)

Likums stāsies spēkā, kad prezidents to izsludinās. Viņam tas jādara ne ātrāk kā desmit un ne vēlāk kā 21 dienu pēc likuma pieņemšanas Saeimā — starp 28.jūniju (jo 27.jūnijs ir svētdiena) un 8.jūliju.

Tātad, piemēram, Šķēlem, vēlākais, līdz 22.jūlijam būs jādeklarē savs mantiskais stāvoklis, kāds tas bijis likuma spēkā stāšanās brīdī.

Ņemot vērā, ka Šķēle pat vienas sarunas laikā ar žurnālistiem mēdz nonākt no apgalvojuma, ka viņam kāds ofšors nepieder, līdz atskārsmei, ka tomēr piederot, viņam var nenākties viegli ātri sagatavot un iesniegt savu īpašumu, ienākumu, aizdevumu, uzkrājumu un parādsaistību katalogu. It īpaši tāpēc, ka lielākoties par to pašu viņam jāliecina arī tiesā digitalizācijas afēras lietā. Ja nu tiesas procesa gaitā nāktos atcerēties par kādiem deklarācijas iesniegšanas brīdī piemirstiem īpašumiem vai darījumiem, tad deklarācijā sniegtās ziņas izrādītos nepatiesas, kas būtu krimināli sodāms pārkāpums.

Protams, ka TP deputāta Oskara Spurdziņa vadītā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija visus trīs sprādzienbīstamos diversanta Šadurska priekšlikumus bija noraidījusi. Un tomēr Saeimas vairākums visus trīs itin pārliecinoši atbalstīja.

Ka tā nebija kļūda un nejaušība, liecina, otrkārt, daļas “zaļo zemnieku” deputātu konsekventais balsojums par šiem grozījumiem, kas tad arī nodrošināja to pieņemšanu. Saeimas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis diezin vai trīs reizes pēc kārtas balsoja, nesaprazdams, par ko. Un var šaubīties, vai svarcēlājs Viktors Ščerbatihs visas trīs reizes balsoja “par”, jo bija ļoti rūpīgi iedziļinājies Šadurska priekšlikumos un atzinis tos par labiem.

Ja tas bija Lemberga “sveiciens” Šķēlem, tad diezin vai iepriekš izplānots. Visticamāk, “zaļos zemniekus” un viņu saimnieku bija sarūgtinājis neveiksmīgais mēģinājums samazināt cenu privatizējamajiem zemes gabaliem. Vislielākie ieguvēji no tā būtu ar Šķēli un Šleseru saistīti uzņēmumi un darboņi, taču priekšlikumu bija izpalīdzīgi iesniegušas ZZS deputātes Baiba Rivža un Skaidrīte Pilāte, kuras kopā ar savu partiju tad nu izrādījās esam tās briesmīgākās valsts apzadzējas. Abas “pastnieces” bija spiestas muļķīgi taisnoties, ka īsti pat nezinot, kurš priekšlikumus par zemes gabaliem atnesis, tikai laipni piekritušas tos iesniegt.

Var tikai minēt, vai Lembergu un tātad arī Brigmani vairāk bija saniknojusi likuma grozījumiem pievērstā sabiedrības uzmanība, ieskaitot prezidenta pārmetumus par valsts nozagšanas mēģinājumu, vai arī tas, ka tāda blamāža sanāca par lietu, no kuras lielākais labums būtu ticis “partneriem”, nevis pašiem. Turklāt Ventspils mēram amatpersonas deklarācija tā kā tā jāiesniedz regulāri.

Lai arī kā, Lemberga “zemnieki” ir krietni iezāģējuši ne tikai Šķēlem, bet arī visai nupat pompozi tapušajai apvienībai. Protams, ka prasība iesniegt deklarācijas attieksies uz visu partiju un apvienību amatpersonām, taču tā īsti apbēdināt varētu tieši ''Par labu Latviju'' valdes locekļus — lielu uzņēmumu vadītājus. Jāšaubās, vai par iespēju izlikt publiskai apskatei savu mantisko un finansiālo stāvokli dikti priecāsies, piemēram, ''Iteras'' Juris Savickis, “Rīgas piena kombināta” Atis Sausnītis vai ''Skonto būves'' Guntis Rāvis, kuri neplānojot kandidēt vēlēšanās un kļūt par valsts amatpersonām.

Par amatpersonas deklarācijas neiesniegšanu laikā vispirms ir administratīvais sods, pēc tam – kriminālatbildība. Par nepatiesu ziņu uzrādīšanu — arī kriminālatbildība. Nē, ne jau tā “labie cilvēki” bija gatavojušies izkārtot sev labu Latviju.

Tomēr nevajadzētu šo “uzmetienu” uzskatīt par šķelšanās pazīmi valsts varas privatizētāju rindās. Drīzāk otrādi — cūcības un apčakarēšana tajā vidē ir normālu darba attiecību rādītājs. Viņu kopīgie mērķi paliek tie paši, no kuriem aicināja atturēties Valsts prezidents, ja arī dažus pasākumus reizēm nākas atlikt līdz pēcvēlēšanu laikam.

.