Lita Krone, LETA
Es redzēju svešus karogus. Un svešus cilvēkus ar svešiem smaidiem svešās sejās. Svešas bija gaviles un sveši arī aplausi. Sveši žurnālisti svešiem televīzijas kanāliem ziņoja svešā valodā. Un svešām acīm to visu pieskatīja sveši policisti svešos formas tērpos.
Tas notika svešā lidostā. Es ilgi spraucos cauri visam tam svešumam un mans riteņkoferis ik pa brīdim aizķērās aiz kārtējā svešinieka. Tā bija nepiederēšana.
Krustcelēs, ļoti tālu no mājām dzirdēju latviešu valodu. Uzreiz teicu:
– Labdien, latvieši!
Uz mani nepaskatījās. Domāju – nav dzirdējuši. Teicu skaļāk:
– Latvieši, labdien!
Uz mani paskatījās tā, kā neviens svešinieks uz mani nav skatījies. It kā nebūtu latviešu valodas un pat Latvijas.
Tas arī bija ļoti tālu. Uz maza plakāta pie maza kinoteātra, kas pie mazas dzelzceļa stacijas (iestāde tā arī saucās: ”Dzelzceļastacijaskinoteātris”) bija rakstīts, ka te rāda manu mazo filmu.
Svešā valodā es skatītājiem stāstīju, ka tajā filmā skanēs, ak, aizmirsās man tas vārds, un es teicu latviski ”šūpuļdziesma”.
– Šūpuļdziesma – nodunēja zālē.
Kinoteātra īpašnieks pārsteigts čukstēja:
– Tu redz ko – latvieši no mežiem iznākuši!
