Mani karogi

Es redzēju svešus karogus. Un svešus cilvēkus ar svešiem smaidiem svešās sejās. Svešas bija gaviles un sveši arī aplausi. Sveši žurnālisti svešiem televīzijas kanāliem ziņoja svešā valodā. Un svešām acīm to visu pieskatīja sveši policisti svešos formas tērpos.

Tas notika svešā lidostā. Es ilgi spraucos cauri visam tam svešumam un mans riteņkoferis ik pa brīdim aizķērās aiz kārtējā svešinieka. Tā bija nepiederēšana.

Krustcelēs, ļoti tālu no mājām dzirdēju latviešu valodu. Uzreiz teicu:
– Labdien, latvieši!
Uz mani nepaskatījās. Domāju – nav dzirdējuši. Teicu skaļāk:
– Latvieši, labdien!
Uz mani paskatījās tā, kā neviens svešinieks uz mani nav skatījies. It kā nebūtu latviešu valodas un pat Latvijas.

Tas arī bija ļoti tālu. Uz maza plakāta pie maza kinoteātra, kas pie mazas dzelzceļa stacijas (iestāde tā arī saucās: ”Dzelzceļastacijaskinoteātris”) bija rakstīts, ka te rāda manu mazo filmu.
Svešā valodā es skatītājiem stāstīju, ka tajā filmā skanēs, ak, aizmirsās man tas vārds, un es teicu latviski ”šūpuļdziesma”.
– Šūpuļdziesma – nodunēja zālē.
Kinoteātra īpašnieks pārsteigts čukstēja:
– Tu redz ko – latvieši no mežiem iznākuši!

Piederēju pie tiem latviešu bērniem, kam ”Aijā žūžū” rosināja nevis vēlmi aizmigt, bet gan domāt par to fatālo ”bišukāpti”, kur lāča bērnam aizgājis tēvs. Man šķiet, visu manu baidīšanos un iztēles drosmi, nezināšanu un zinātkāri, visu šīs pasaules neizskaidrojamību varēja satilpināt vienā pašā ”bišukāpti”.

Vēlāk atradu: ”Kuriesmanatauta, manadūšaturies”. Ojāra Vācieša izstrādātā Globālā pozicionēšanas sistēma – perfekts TomToms sirdsapziņai.
Tautu, kas ir tava, tās brīvības un neatkarības gribu, kas ir arī tava griba, tik tiešām var sajust. Tik precīzi un tik konkrēti kā savas asaras.
Tāpēc visus šos gadus teju katrs mēģinājums spekulēt par to, kas ir un kas nav tautas (sabiedrības) pārstāvniecība vai viedoklis, ir šķitusi stulba. To, ka cilvēku pilnai Daugavas krastmalai 4.maijā pirms 20 gadiem ir kāds sakars ar tautu, neviens neapšauba. Bet, vai, piemēram, cilvēki, kas 2007.gada novembrī Doma laukumā slapjā sniegā stāvēdami grib tiesisku valsti un godīgu politiku, ir tauta, vai vismaz pārstāv tautas gribu – to gan mēs esam dzirdējuši. Un pat vēl labāk – 608 446 cilvēki, kas viskarstākajā 2008.gada vasaras svētdienā aiziet uz vēlēšanu iecirkņiem, lai prasītu tautai tiesības atlaist Saeimu, esot maz, tā nav visa tauta. Un tagad – 4185 cilvēku paraksti zem bijušo prezidentu aicinājuma vēlreiz virzīt Maizīti ģenerālprokurora amatam jau vispār nav vērā ņemami utt.
Bet tauta nav cilvēku skaits. Ja izbrien no meliem, savtīguma, slinkuma un nodevības, savu tautu taču vajadzētu sajust. Un nav tā, ka tas iespējams tikai reizi 20 gados, pēc kuras, šķiet, tauta aiziet uz vienu pusi, bet politiķi – uz citu.

Un 4.maijā es netaisos raudāt. Ne aizkustinājuma asaras par to, kā bija, ne žēluma asaras par to, kā ir tagad. Jo šo svētku vissvarīgākā jēga ir atcerēties, ka brīvība un neatkarība ir darbs. Pirms 20 gadiem mēs atguvām savu valstisko neatkarību. Nevis abstraktu, bet ļoti konkrētu valstisko neatkarību no PSRS, no Krievijas. Arī tagad mūsu neatkarība taču nav palikusi mazāk konkrēta. Un, ja kaut reizēm šķiet, ka valsts tiek vesta atpakaļ uz turieni, no kurienes mēs pirms 20 gadiem aizgājām, tad mums priekšā ir nevis svētki, bet darbs. Jeb sauciet to par ceļu ar ļoti konkrētu virzienu.

Es redzēju karogus. Un cilvēkus ar smaidiem sejās. Tie bija mūsu karogi. Un mēs ar saviem smaidiem savās sejās. Tā bija piederēšana. Un tā vēl ļoti ilgi nebūs vēsture. Jo nekas vēl nav beidzies. Un kaut nebeigtos nekad!