Atklātā vēstule Zemkopības ministrijai un citām valsts pārvaldes institūcijām
Latvijas meži, purvi un piejūras kāpas ir vietas, kur varam baudīt dabas mieru, skaistumu un meklēt veldzējumu ikdienas steigā. Tās sniedz iespējas ikvienam no mums apdzīvot šo dabas telpu, skrienot, sēņojot, pastaigājoties vai dodoties izbraukumos ar velosipēdu, motociklu un kvadraciklu, kur tas ir atļauts. Tāpat mēs sagaidām, ka mežs pieder mums visiem – kā dabas mīļotājiem un to vērtību pētniekiem, tā arī aktīvās atpūtas entuziastiem. Tomēr dabā, līdzīgi kā citās kopienās un interešu grupās, veiksmīga mijiedarbība iespējama tikai tad, kad visi interesenti spēj vienoties par cieņpilnām, līdzvērtīgām un atbildīgām attiecībām. Šeit nav vienlīdzīgo un vienlīdzīgāko, te mēs visi esam līdzatbildīgi gan sargājot, gan izbaudot mežu.
Šogad stāsies spēkā Eiropas Parlamenta atbalstītais aizliegums importēt tādus produktus, kuru ražošana notikusi uz pirmatnēju mežu rēķina. Taču šīs prasības draud pasliktināt nodarbinātības situāciju nabadzīgākos pasaules reģionos. Vai Eiropa var glābt mežus un klimatu, neiznīcinot darbavietas, piemēram, Malaizijā?
Mūsdienās plaši diskutē par dabā balstītiem risinājumiem, kas palīdzētu cīnīties ar klimata pārmaiņām, dažkārt tos dēvē arī par dabiskajiem klimata risinājumiem. Jaunākajā ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumā tie spēlē būtisku lomu, lēšot, ka ar to palīdzību līdz 2030.gadam var panākt CO2 izmešu samazinājumu par 5 miljardiem tonnu. Dabā balstīti risinājumi palīdz atjaunot dabiskās ekosistēmas, pielāgojoties klimata pārmaiņām un mazinot to radītās problēmas.
Psihoterapeite Inga Dreimane ved cilvēkus mežā, lai atgādinātu, ka mums katram ir piecas maņas un tās palīdz noņemt stresu
Šis nebūs investīciju padoms, tikai aicinājums apsvērt ideju, ka varbūt ir laiks atgriezties pie saknēm, pie zemes. Pašlaik, kad investīcijas finanšu tirgos un virtuālajās valūtās piedzīvo nestabilitāti, bet dārgmetāli - ierobežotu pieejamību, cilvēki sāk aizdomāties par ko stabilāku. Kādu drošāku, paredzamāku alternatīvu ar zemāku risku. Viens no variantiem – mūsu pašu mīļā zemīte, precīzāk - meža zeme.
Pretēji vides organizāciju aicinājumam un iebildēm, valdība grozījusi koku ciršanas noteikumus, kas turpmāk mežu īpašniekiem dos iespēju cirst jaunākus kokus.
Mežs ir viena no Latvijas bagātībām. Lai to vairotu, mežu īpašniekiem ir jārēķinās ar pienākumu rūpēties par savu mežu. Rūpes nozīmē gan meža kopšanu, gan savlaicīgu atjaunošanu pēc izstrādes darbiem, audzējot un iekopjot veselīgu, kvalitatīvu un produktīvu mežaudzi. Izpildot šo pienākumu, meža īpašnieks var nodrošināt papildus ienākumus gan sev, gan nākamajām paaudzēm, kā arī padarīt Latviju zaļāku un sakoptāku.
Zemnieki mēdz smieties par mežsaimniekiem, minot - kas gan tā esot par saimniekošanu, ja ražu novāc reizi trīsdesmit vai četrdesmit gados. Taču attieksme sāk mainīties, jo arvien lielāka vērtība tiek piešķirta tam, ka mežsaimnieki savāc ogļskābo gāzi no atmosfēras, nevis rada jaunu.
Dabas tuvumam un zaļajām zonām ir milzīga nozīme mūsu ikdienas dzīvē, jo daba sniedz pozitīvu ietekmi dažādos līmeņos. Tieši pandēmijas ietekmē aizvien vairāk sākām apzināties, cik svarīgas ir ikdienas pastaigas svaigā gaisā – mežā vai tuvējā parkā, tāpēc šī joma noteikti ir jāattīsta. Paradoksāli, ka jautājums par to, vai dabai ir vieta pilsētvidē, vispār ir dienaskārtībā, jo visās attīstītajās pilsētās dabai un zaļajām zonām tiek pievērsta liela nozīme, plānojot dažādus objektus un infrastruktūru. Pilnībā atraujot cilvēku no dabas, rodas arī dažādas saslimšanas, nogurums un citas problēmas. Pētījumu centra Norstat veiktā aptauja liecina, ka 62% iedzīvotāju ir svarīgi, lai apkaimē, kurā viņi dzīvo, būtu koki. Ideālā gadījumā, protams, gribētos, lai 100% aptaujāto sniedz šādu atbildi, bet situācija rāda, ka mēs bieži vien neaizdomājamies par dabas pozitīvo ietekmi un nozīmi.
Mežu apsaimniekošana Latvijā jau ilgāku laiku raisa diskusijas par to, vai mežu mūsu valstī kļūst vairāk vai mazāk. No vienas puses, izskan viedoklis, ka meži tiek pārlieku izcirsti, no otras – ka meža zemes platība Latvijā pieaug. Tomēr visas diskusijā iesaistītās puses ir vienisprātis: mežs ir vērtība un ilgtermiņa ieguldījums. Tāpēc rakstā vēlos koncentrēties uz meža ieaudzēšanu platībās, kur tas nav audzis līdz šim jeb apmežošanu.
Kad beidzas ēdamo sēņu laiks, pamanām, ka mežā ir izaudzis vēl kaut kas. Gļotsēnes! Matemātiķe Julita Kluša ar fanātisku neatlaidību kļuvusi par Latvijas pazīstamāko gļotsēņu eksperti. «Gļotsēņošana ir stāvēšana uz vietas,» viņa nāk klajā ar paradoksu
Ja vēl neesi reģistrējies, ir.lv reģistrējies šeit vai ienāc spiežot uz sociālo mediju ikonām zemāk.
Aizmirsi paroli?
Ja jau esi reģistrējies, pievienojies šeit.
Piekrītu Pakalpojumu sniegšanas noteikumiem un Privātuma politikai
Piekrītu saņemt izdevniecības jaunumus un satura vēstkopas.
Uz Jūsu norādīto e-pasta adresi %email%, tika nosūtīts apstiprinājuma kods.
Ievadiet kodu
Lūdzi ievadiet saņemto kodu, lai apstiprinātu e-pasta adresi.Mirkli pacietības, lūdzu. Visbiežāk šis kods jums atnāks uz e-pastu uzreiz, tomēr var būt gadījumi, kad tas aizņem vairākas minūtes.
Lūdzu pārbaudiet e-pastu un pārliecinieties, ka ierakstījāt kodu pareizi.Nepieciešamības gadījumā pieprasiet jaunu kodu.
Kļūda. Mēģinat vēlreiz.
Paroles maiņa sekmīga!
