Ilustratīvs attēls.
Zemnieki mēdz smieties par mežsaimniekiem, minot - kas gan tā esot par saimniekošanu, ja ražu novāc reizi trīsdesmit vai četrdesmit gados. Taču attieksme sāk mainīties, jo arvien lielāka vērtība tiek piešķirta tam, ka mežsaimnieki savāc ogļskābo gāzi no atmosfēras, nevis rada jaunu.
Ir arī otrs faktors, kas smiekliem liek apklust – proti, efektīvi saimniekojot un pareizi kopjot mežu, summāro ieguvumu no meža trīsdesmit gados var iegūt apmēram tādu pašu kā no tādas pašas platības lauksaimniecības zemes. Kā to darīt pareizi? Mana gandrīz trīsdesmit gadu pieredze mežsaimniecības jomā liek atzīt, ka vienotas atbildes nav. Jautājumu sarežģī, ka apstākļi var būt daudz un dažādi – tā var būt pamesta un aizaugusi lauksaimniecības zeme, var būt meža izcirtums, var būt vēl kas cits. Pieņemsim, ka runa ir par pamestu un aizlaistu lauksaimniecības zemi, kuru esam nolēmuši apstādīt ar mežu. Populārākās izvēles pašlaik laikam būtu priede, egle un bērzs.
