Anda Buševica: «Ir labs teiciens, ka daudzas veselības problēmas mēs nopērkam paši par savu naudu — par daudz pārtikas un šiku auto.» Foto — Ieva Salmane.
Savu pieredzi regulārā riteņbraukšanā atklāj trīs pusgadsimta vecumu pārsniegušie — tā palīdz gan ikdienas darbā, gan sniedz kustību un sacensības prieku
Katru dienu cita bilde
Anda Buševica, Latvijas Radio žurnāliste
Mana bērnība un agrā jaunība pagāja savrupmājā Mežaparkā, kur braukšana ar riteni bija gandrīz vienīgais, ko bērnam darīt. Ziemā gājām slidot, pa caurumu žogā līdām zoodārzā un visur braucām ar riteni.
Vēlreiz uzkāpu uz riteņa tikai aptuveni 30 gadu vecumā pēc bērna piedzimšanas un atcerējos, cik jauki bija brīvajā laikā izbraukt ar velosipēdu. Mācīju riteņot arī dēlam, bija laiks, kad kopā aizbraucām pa veloceliņu līdz pat Jūrmalai.
Tagad dzīvoju pie Botāniskā dārza, no manas mājas pakša līdz Latvijas Radio ēkai Vecrīgā ir veloceliņš, cik nu ērts tas ir, taču paldies pašvaldībai! Velosipēds ir mans «dienesta auto», piemēram, Dziesmusvētkos, kad mašīnas jāatstāj stāvvietās, ar riteni visur var tikt visātrāk.
