Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Rīgas Dinamo treneris Peka Rautakallio (58) secina, ka jaunajām latviešu hokeja zvaigznēm neviens nav iemācījis iesist golu. Pagaidām
Rīgas dinamiešu rīta treniņa pēdējās minūtes. Peka Rautakallio piespēlē, bet hokejisti cits pēc cita cenšas apspēlēt vārtsargus individuālā izgājienā uz vārtiem. Somam Luceniusam padodas tik spēcīgs metiens, ka sīkās drumslās sašķīst Arēnas Rīga apmales stikls. Tas nemaina Pekas plānu. Ātri pārkārtojuši laukumu, dinamieši treniņu turpina, lai gan līdz tā beigām atlikušas tikai piecas minūtes. Tāds viņš ir - punktuāls un prasīgs. Disciplīna ir atslēgas vārds komandas jaunā trenera, somu hokeja leģendas Rautakallio sporta filozofijā.
Sarunā, kas notiek uzreiz pēc treniņa, Peka atzīst, ka ir pieradis uzvarēt - gan kā spēlētājs, gan kā treneris. Taču Dinamo zaudē, turklāt līdzjutējiem tik pazīstamajā latviešu hokeja stilā - sāpīgs zaudējums skaistā spēlē. «Pretinieki ir spējuši mums iemest ļoti daudz vieglo golu, bet mēs netrāpām vārtos arī tad, kad priekšā tikai tukšs tīkls,» skarbs ir Rautakallio. Spēja iemest ripu «tukšos» vārtos samazinoties proporcionāli spēlētāju nogurumam, tāpēc treniņa pēdējās minūtēs viņš prasa maksimālu atdevi izgājienos viens pret vienu ar vārtsargu. Sakot «nogurums», Peka domā nevis fiziskā spēka izsīkumu, bet gan spēju koncentrēties. «Spēka jau pietiek - stiklu izsist var, bet vārtos trāpīt - ne,» par Luceniusa metienu tēvišķi paironizē sirmais treneris. Tāpat esot ar jaunajiem latviešu hokejistiem. Slido ātri, ripu kontrolēt prot, bet ar komandas biedriem saspēlēties nevar un arī vārtos bieži vien netrāpa. «Tas ir bērnības mantojums,» domā Peka, iemetot akmeni Latvijas jaunatnes treneru dārziņā. Viņaprāt, mūsu jauniešiem neviens tā īsti neesot iemācījis saprast spēli, kuru viņi spēlē. Nevis domāt - ko es varu izdarīt laukumā, bet - kā es palīdzēšu komandai uzvarēt. Tas spilgti redzams spēles situācijās, kurās viens no piecnieka kontrolē ripu, bet pārējie gaida - kas no tā sanāks. «Vai puišiem kāds treneris ir teicis, kā iesist golu, nevis tikai mest pa vārtiem, kā atdot piespēli, un arī to, kāpēc ir precīzi jāizpilda trenera uzzīmētais spēles plāns?» jautā soms, piebilstot - ja sākotnējo spēles plānu ignorē, tad profesionāla hokeja vietā sanāk tikai paslidošana. Tas nav KHL līmenis, taču, lai latviešu hokejistu «pārliecinātu» domāt Rautakallio stilā, viegli neklājas. «Latvieši ir stūrgalvīgi,» savus puišus raksturo Peka. Viņš zina, ko tas nozīmē, jo arī pats ir gana stūrgalvīgs, kaut arī uz vecumu esot kļuvis prātīgāks. «Es sitos ar galvu pret sienu, bet tā siena mani uzvarēs, es to zinu. Tāpēc arī drusku mainu savus uzstādījumus,» saka Rautakallio. Viņš atzīst - ne jau tikai mūsu, bet arī citu mazo valstu, piemēram, Somijas, jaunie talanti mēdz sasirgt ar zvaigžņu slimību. «Es ar to necīnos,» nosaka Peka, «ja viņi grib spēlēt šajā komandā, tad es esmu tas, kurš saka, kā viņi spēlēs un kur.» Viņš nenoliedz - daudzi jaunie patiešām bija zvaigznes junioru komandās. Taču tagad viņi spēlē citā līmenī - spēcīgākajā Eiropas hokeja līgā. Tas būtu jāsa-prot līdz pat kaulu smadzenēm, bet izrādās - nekā. «Viņiem būtu jābūt velnišķīgi lepniem par to, kas viņi ir, nevis visu laiku jāstāsta, kas viņi nav vai nevar būt.» Rautakallio pats rāda piemēru: «Es lepojos ar savu darbu, ar savu komandu, es nedomāju par naudu, bet domāju par hokeju.» Iespējams, viņš ir viens no viszemāk apmaksātajiem treneriem KHL, kaut arī viņa pieredze ir viena no iespaidīgākajām līgā. To, ka spēlētāji pieredzējušo somu respektē, nevar nepamanīt, pat tikai pavērojot treniņu. Ik reizi, kad Peka ko skaidro vai norāda, hallē iestājas klusums, neviens pat nevilšus nepiesit nūju ledum, visu skatieni piekalti trenerim. Kad sarunas laikā to pieminu, Peka nokrekšķinās. «Darba disciplīna.»
