Pārbūves gaidās esošais Kongresu nams pašlaik dažos rakursos apskatāms oriģinālajā izskatā. Namam ir fotogēnisks, labi saglabājies interjers.
Kā slikti saplombēti zobi un nekopta seja arhitektūras kvalitāti zaudē augstvērtīgas pēckara modernisma ēkas. Tomēr vēl ir, uz ko paskatīties
Pirmais septembris daudzās skolās smaržo pēc krāsas. Latvijas arhitektūras vēsturei tas nozīmē kārtējo zaudēto skolas arhitektūru. Pēc Otrā pasaules kara būvētās ēkas, it īpaši tās, kas iemieso t. s. internacionālisma jeb pēckara modernisma stilu ar plašiem iestiklojumiem, tiekšanos tuvāk debesīm un horizontāli stieptiem apjomiem uz betona kājām, pārsvarā netiek uzskatītas par vērtīgām un aizsargājamām. 90. gados nonākot privātīpašumā, daudzas uzreiz tika pārbūvētas, kaut autori joprojām bija un ir dzīvi. Sarunas un akcijas par šajā laikā tapušajām ēkām laiku pa laikam uzvirmo ar lielāku vai mazāku kaisli, bet, piemēram, kamēr vēl sitas Okupācijas muzeja pārbūves problēmu viļņi vai šausmināšanās par restorāna Sēnīte tuvu drupām esošo stāvokli, tepat Rīgas centrā vasaras izskaņā nosiltināja vienu no Latvijas izcilākajiem 70. gadu skolu arhitektūras piemēriem - Natālijas Draudziņas ģimnāzijas piebūvi (arhitekts - Edgars Šēnbergs).
