Virsseržants Jānis Laķis (pa kreisi) un seržants Mārtiņš Dāboliņš.
Ja kāds mūs sargāja, tad tajā dienā viņš pamatīgi dabūja strādāt, saka divi Latvijas karavīri, kuri 2009.gadā Kītinga postenī cīnījās vienā no traģiskākajām amerikāņu kaujām Afganistānā. Izpētot šo kauju, amerikāņu žurnālists sarakstīja grāmatu The Outpost, kas šogad Amerikā raisīja plašas diskusijas. Tā ir liecība par karavīru neticamo drosmi un pašaizliedzību, un ASV armijas vadības kļūdainiem lēmumiem
Virsseržants Jānis Laķis (38) ir ar labi nostādītu balsi, tiešs savos izteikumos, acīmredzami stipras dabas cilvēks. Viņš māca karavīrus. Mūsu piecu stundu sarunu laikā NBS Ādažu bāzē nojaušams - pieradis, ka viņam paklausa. Vēl pāris provokatīvu jautājumu, un droši vien arī man būtu jādodas pievilkties pie augstā stieņa. «Atzīstu, ka varu būt ass.» Viņš stāsta, ka Afganistāna bijusi laba pieredze pacietības trenēšanā, jo mācīt citas kultūras un mentalitātes cilvēkus, to skaitā analfabētus, esot bijis izaicinājums. Diezgan ekstraverts un pretimnākošs, labprāt runājas. Kad vēršu uz to uzmanību, saka - ja saruna būtu notikusi pirms diviem gadiem, mēs dzirdētu sausas frāzes, un par pieredzēto viņš daudz nestāstītu. Bijis noslēgtāks. Taču pēdējā laikā vēlme pēc saskarsmes ar cilvēkiem kļuvusi izteiktāka. Laķis ir 2.kājnieku bataljona operacionālās nodaļas vecākais instruktors, piedalījies septiņās misijās: bijušajā Dienvidslāvijā, divas reizes Irākā un trīs reizes Afganistānā.
