Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Nosvinējis 60 gadu jubileju, uzņēmējs Raimonds Gerkens sāk makšķerēšanas sezonu Ālandu salās un atklāj, kā vajadzēja laikus izķeksēt naudu no Krājbankas
Varēsit ēst, es skatīšos jums mutē - atsmej Raimonds Gerkens uz aicinājumu pusdienot. Darbā viņam ir kafejnīca, kuras pavārs zina, ko saimnieks ēd, ko ne. Ja tiešām vajagot iet pusdienās, tad varot Vecrīgas Fīlingā, «kur es parasti satiekos».
Gerkens pasūta melnu kafiju. Kā tas iet kopā ar ājurvēdu, ko, spriežot pēc presē rakstītā, uzņēmējs ievēro? «Tās ir pupu mizas. Jēgas nekādas. Vairākkārt biju Ceilonā, masēja mani ar dabiskām eļļām augšā, apakšā, dzina iekšā un ārā, bet tā arī neko no manis neizdzina,» saka Gerkens un no krūšu kabatas izvelk mazu kārbiņu un iespiež kafijā cukura aizstājēja graudus. «Man ir cukura diabēts, neko darīt.» Dzimšanas dienā nogrēkojies, jo viens pats apēdis visu kūku. Pavisam mazu gabaliņu iedevis mazdēlam. Puika varētu ēst saldējumu, cik lien, jo sievai Velgai piederot «labākā saldējuma fabrika Latvijā (SIA LN - red.), bet viņam saldumi ne īpaši. Bet tā jau ir dzīvē - kam gribas, tas nevar.»
