Parasti dzīvā Kijevas sirds iela - Kreščatiks - Covid-19 pandēmijas laikā spocīgi tukša. Tikai divi pilsētas servisa darbinieki. Foto: Aleksis Babuškins
Dažādās pasaules vietās dzīvojoši latvieši stāsta par situāciju un noskaņojumu viņu pašreizējās dzīves vietās
Labi atceros, ka tajā trešdienā, 11. martā, piedalījos projekta apspriešanā Kijevas arhitektūras pārvaldē. Tur arī uzzināju, ka nākamajā dienā valstī ieviesīs karantīnu. Pirmais, kas lika satraukties, — kā lai pārkārto dienas darbus, kad bērnudārzs un skolas būs slēgti. Pārdomas par infekcijas izplatīšanās veidiem un ietekmi nāca vēlāk, tieši tāpat kā atmiņas, ka šajā sanāksmē biju spiedis roku kolēģim, kas tikko bija atgriezies no slēpošanas Itālijā.
Pirmais bija jāatrisina jautājums par bērniem — kas viņus pieskatīs, kamēr dārziņš ciet? Saviem darbiniekiem teicu: paši varat izvēlēties — strādāt birojā vai mājās. Izveidojām tālvadības sistēmu, iepazināmies ar Zoom, sapratām, ka tā var labi darboties un dzīvot, ja nospraud konkrētus mērķus. Ieviesām ziņojumu lapas, kurās darbinieks katru vakaru ieraksta, ko pa dienu ir paveicis. Tagad ir skaidrs, ka šāds stils ļauj labāk sakārtot darbus un kontrolēt paveikto. Kad man tagad saka: atbrauciet uz tikšanos, vaicāju — ko jūs gribat? Atbild: apspriest izmaiņas plānos. Saku — uzrakstiet, ko vēlaties, lai varam sagatavoties, vai uztaisām Zoom tikšanos. Tad pasūtītāja pārstāvis atsaka — ja Zoom tikšanās, tad mums vajag sagatavoties. Sanāk, ka laikā, kad nebija karantīnas, lielu daļu laika tērēju šādām nenoformulētām lietām — satiekamies un parunājamies. Pašreizējais laiks piespiež koncentrēties un skaidrāk izteikties.
