Magdalēnas baznīca Rue Royale ielā Parīzē. 20. gadsimta 20. gadu pastkarte. Izdevniecības Yvon fotouzņēmums. Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvs.
No saviesīgi kulturālas kopas līdz simboliskam ģenerālkonsulātam
Mūsdienās aizmirstā publicista Eduarda Štiglica (1888—pēc 1972) manuskripts1, kas sniedz ieskatu Parīzes latviešu dzīvē no 1909. līdz 1929. gadam, Latvijas Valsts vēstures arhīvā tika atrasts nejauši. Tajā minētie notikumi radīja vēlmi meklēt papildu ziņas par mūžīgo svētku pilsētas Parīzes2 un latviešu savstarpējo attiecību vēsturi 20. gadsimta pirmajā pusē.
Jauno laiku Atēnās
Līdz 20. gadsimta sākumam latvieši Parīzē mēdz iegriezties drīzāk kā ciemiņi, turklāt tikai tie, kuri to var finansiāli atļauties, vai tādi, kuriem šādu iespēju sniedz labvēļa vai mācību iestādes stipendija. Tolaik Parīze ir pasaules kultūras galvaspilsēta, un, kā atmiņās uzsver mākslinieks Rihards Zariņš (1869—1939), «māksla Parīzē ir it visur». Jau 19. gadsimta 60. gadu otrajā pusē, neraugoties uz grūtajiem sadzīves apstākļiem, tur dzīvo un savu talantu izkopj mākslinieks Kārlis Hūns. Arī latviešu izcelsmes gleznotājs Andrejs Lapiņš (André Lapine, 1866—1952) nepilnus 20 gadus vēlāk Parīzē iepazīst muzeju un galeriju bagātības un iztiku pelna, gatavojot Luvrā izstādīto gleznu kopijas. Gadsimtu mijā kādu brīdi Parīzē uzturas jau minētais Rihards Zariņš, darbus izstāda Vilhelms Purvītis. Parīze labi pazīstama arī māksliniekam Ansim Cīrulim.
