Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Gastroenterologs Anatolijs Danilāns mierina: pārēšanās svētkos nav nelaime. Divās dienās uzņemtais nepārvēršas liekajā svarā
Profesors Danilāns ēd maz un reti, tāpēc pusdienot neejam. Tiekamies viņa darbavietā, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Ciemakukulī esmu paņēmusi mammas cepto rupjmaizi. Pie omulīgā daktera durvīm ir rinda: slimnieki ar sāpošiem vēderiem, Rīgas Stradiņa Universitātes studenti pēc atzīmēm atnākuši ar kūku, kādas medicīnas iestādes pārstāvji grib pasniegt tik lielu grozu ar kārumiem, ka aiz tā neredz ceļu un knapi tiek pa durvīm. Danilāns veikli ielaiž mani kabinetā, pieslēdz durvis. Lūdz atvainot, ka svētku reizē drusku iesildījies ar konjaku. Saku ārstam, ka varbūt esmu nelaikā un varu pagaidīt, jo pacienti aiz durvīm. Viņš spurdz: «Ha-hā! Bet jūs paspējāt pirmā! Par ko runāsim?» Saku - gribētos saprast, kā sākt jaunu gadu, ja vēders pilns ar vecā gada pīrāgiem, Serenādēm un zirņiem, līdz ar to galvā neapmierinātība un cīņas spars kaut ko mainīt. «Ohohooā! Zinu, kas jādara!» Santaklausa balsī saka Danilāns, kurš pats līdzinās mazkalibra rūķim. Katru gadu viņam to prasot, taču viņš nemitējas atkārtot, jo tāds esot viens no ārsta uzdevumiem - stāstīt par veselību. Oktobrī profesors par ieguldījumu medicīnā saņēma prestižo sava skolotāja profesora Ilmāra Lazovska balvu. Humorīgā runas veida dēļ viņu ir patīkami intervēt, Danilāns regulāri viesojas Latvijas radio 1 raidījumā Kā labāk dzīvot. Nesen aicināts piedalīties TV3 raidījumā Gandrīz ideālas vakariņas. Piekritis, jo atteikt nemāk. Vēlāk sieva pastāstīja, ka tas ir raidījums, kurā pašam jāgatavo. Runāt par ēšanu Danilāns māk, taču gatavot gan ne. No dalības atteicies.
