Pirmās palīdzības sniegšanu, tajā skaitā sirds masāžu, Emīls apguva autovadītāju kursos. Foto — Ieva Salmane
Emīls (24) kopā ar citiem studiju biedriem tikko bija noskatījies jauno vokālistu koncertu un, sēžot dīvānos starp Mūzikas akadēmijas otro un trešo stāvu, apsprieda redzēto. Pēkšņi sadzirdēja un tad ieraudzīja uz kāpnēm gulošo Renātu.
«Kāpu lejā un pēkšņi sajutu ko neparastu. Izjūtas, kuras nemaz nevaru formulēt vārdos. Tāds kā vājums, sajūta, ka tūlīt ģībšu. Gribēju skriet atpakaļ uz kabinetu, bet nepaspēju,» atceras IT speciālists Renāts Stepanovs-Dinaburskis (23), kurš studē Rīgas Tehniskajā koledžā, bet akadēmijā tolaik bija praksē.
«Dzirdēju dīvainas skaņas no augšējā, vokālistu stāva,» par 2024. gada 12. septembrī notikušo stāsta Emīls. Sākumā domājis, ka kāds students iesilda elpu, taču «vingrinājumi» šķita nevienmērīgi, neritmiski un nekontrolēti. Jau pusstāvā pamanīja kājas. Nedabiskā pozā gulošu vienaudzi, kurš bija bez samaņas, sprausloja un krāca. Emīls koru vidē bija pieredzējis ne vienu vien ģībšanu un sākumā neuztraucās. Cerēja, ka pakritušais tūlīt atjēgsies. Drošības labad noguldīja viņu uz sāniem, lūdza kolēģus izsaukt neatliekamo palīdzību.
