Līkām kāpu priedēm noaugušajā uzkalnā pie Pitraga Kalniņu mājām pagājušā gadsimta 20.gados prāvs ļaužu pulks lūdzies, lai nāk «augšāraušana», stāsta Mirdza Petravis–Zariņa.
Pasaules galu Dundagas novada Pitragā un citur Latvijā cilvēki gaidīja jau pirms 90 gadiem. Vīlušies aizbrauca uz Brazīliju. Nesagaidīja arī tur
Ap mazo Pitraga baptistu baznīciņu Kurzemes piekrastē decembra svētdienā sniegu gaisā met vējš, jūras tuvumā brāzmaināks nekā iekšzemē. Iekšā silti kuras krāsns. Juris Popmanis, 22 gadus vecs, izskatīgs sludinātājs no Talsiem uzvalkā un kreklā ar eleganti atpogātu apkakles podziņu stāsta par lietām, kuras cilvēkiem brīnumaini palīdz atrisināt Dievs. Vienkāršajos solos sēž pārdesmit baznīcēnu. Vairākas sirmas kundzes pārstāv vietējās baptistu dinastijas, kas veidojušās jau pirms 1902.gada, kad Pitragā tika celts šis dievnams. Pirmajā pasaules karā dedzis un 1925.gadā atkal atjaunots, tas viens no retajiem pildījis savu funkciju cauri padomju laikiem. Slēgtajā zonā, kur pludmales nogrāba traktors, lai baltajās smiltīs var redzēt iespējamo robežpārkāpēju pēdas, paradoksālā kārtā iefiltrējās ne tikai dievvārdi, bet arī vēstules ar eksotiskiem pasta zīmogiem no Brazīlijas.
