Sienas pulkstenis Dzerkalu-Ruskuļu ģimenes mājās. Foto — Gints Ivuškāns.
Pēdējos gados uz Drustiem pārcēlušies daudzi divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki, kurus vieno pārliecība, ka laukos labāk nekā pilsētā var nodoties radošām izpausmēm — literārajam darbam, mūzikai un mākslai. Turklāt lauki esot vieta, kur viņu atvasēm pa īstam izdzīvot bērnību
Rudens pēcpusdienā, kad ciemojos Jaundrustu muižā, to piepilda čalas. Vismaz divi duči jaunu cilvēku un viņu atvases — visi ieguvuši labu izglītību pilsētā, taču pārcēlušies uz dzīvi šķietami klusajā Vidzemes pagastā Drustos.
Tas atrodas 20 kilometrus no Raunas Krogus ezera krastā. Pēdējā tautas skaitīšanā pirms trim gadiem tur saskaitīti 854 iedzīvotāji. Darba dienas vidū pie Drustu tautas nama ir tāds klusums, ka pār galvu pārlidojušas zoss spārnu vēzieni izklausās pēc apdullinoša trokšņa. Var dzirdēt, kā gumijnieki sitas gar zēna stilbiem, kad viņš izskrien no koka divstāvu mājas un aizdipina uz bodi desmit soļu attālumā.
