Jānis Lagzdiņš nenožēlo, ka no Tautas partijas izstājies tikai tagad. Par 20 gadiem politikā viņš stāsta aizraujoši un neliek šaubīties, ka viņa memuāri būs interesanti
Jāņa Lagzdiņa politiskā biogrāfija, šķiet, ilustrē sakāmvārdu par vienu sapuvušu ābolu, kas samaitā visus pārējos. Ziņu par viņa izstāšanos no Tautas partijas visbiežāk pavada komentārs - bet kā tad ar to žestu, Lagzdiņ? Viņa rupjais žests pie Saeimas protestējošajiem cilvēkiem ir kļuvis par simbolu varas attieksmei pret sabiedrību un nosvītrojis arī visu labo (jā, labo), ko Lagzdiņš 20 gadu ilgajā parlamentārieša karjerā ir izdarījis.
Es, piemēram, atceros viņa donkihotisko cīņu par pretkorupcijas likumu ieviešanu, kas 90.gados izpelnījās pat Lagzdiņa toreizējās partijas Latvijas ceļš bosa Viļa Krištopana publiskas nievas. Lagzdiņam man ir daudz ko pavaicāt, un, satiekot viņu pie redakcijas Tērbatas ielā, vedinu uz tuvējo klusāko vietu - Steiku haosu. Lagzdiņa nodomu pasūtīt steiku gan netīšām izjaucu, jo izvēlos zupu. Arī Lagzdiņš paliek pie zupas.
