Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Okupācijas muzeja ārlietu direktors Valters Nollendorfs vēlas mainīt Rietumu vēsturisko apziņu, bet latviešus aicina no sāpēm nonākt līdz apskaidrotībai
Valters Nollendorfs sevi dēvē par publisku vēsturnieku, un viņam pašam piemīt kaut kas no aizgājuša laikmeta. Tāds dziļš un netverams galantums, ko cilvēce gadu gaitā atmetusi laikam kā lieku greznību. Iznesīgas manieres un pieklājīga valoda. Balts matu ērkulis, nevainojama ziemas žakete, kaklasaites vietā cits aizgājušu laiku simbols - prievīte. Teju 80 gadus vecajam Nollendorfam tas piestāv.
Pusdienās restorānā Neiburgs, pārcilājis prātā, kas ir topinambūrs, viņš beigās nosliecas par labu «slimnieku ēdienam» - siļķei ar kartupeļiem un biezpienu. («Kad biju apslimis, mana mamma pasniedza siļķi ar vārītiem kartupeļiem un biezpienu un to sauca par slimnieku ēdienu. Es pieņemu - tāpēc, ka bija samērā viegli uztaisīt.»)
