Tauta mītiņos apliecināja milzīgu atbalstu Latvijas neatkarībai, taču tā bija jāpanāk sarežģītā vēlēšanu ceļā. Attēlā: 1990. gada 17. maija demonstrācija Daugavas krastmalā. Foto — Ints Kalniņš
Pirms 30 gadiem sākās vēlēšanu kampaņa, kura aizveda Latviju līdz neatkarības deklarācijai. Jaunā sērijā turpmāk ik nedēļu Ir iepazīstinās ar šo trauksmaino laiku — kā, par spīti pretestībai un šaubām, Latvijas Tautas fronte izcīnīja lielo uzvaru
Simt trīsdesmit viens! Simt trīsdesmit divi! Simt trīsdesmit TRĪS! SIMT TRĪSDESMIT ČETRI! URRĀĀĀĀ!
Neviens, kurš bija pie Augstākās Padomes ēkas 1990. gada 4. maijā, neaizmirsīs milzīgo prieku, ar kuru cilvēki skaitīja «par» balsis, aizvien augošā sajūsmā gaidot maģisko 134. balsi, kas vēstītu — neatkarības deklarācija ir pieņemta.
Bieži redzētas smaidīgas bildes no tās laimīgās dienas, taču ir svarīgi arī atcerēties, kā neatkarības atbalstītāji panāca, lai Augstākajā Padomē būtu 138 deputāti, kas gatavi nobalsot par neatkarību. Latvijas valstiskuma atjaunošana šobrīd var šķist likumsakarīga notikumu attīstība, taču 1990. gada sākumā tā nebūt nebija.
Pirms 30 gadiem 21. februārī beidzās kandidātu reģistrēšana toreizējās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes vēlēšanām un sākās izšķirošā cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu parlamentārā ceļā. Gan iespēja sasniegt šo mērķi, gan izvēlētā taktika izsauca arī bažas un kritiku. Cietie PSRS aizstāvji Maskavā un arī Latvijā kategoriski nostājās pret jebkādu republikas pašnoteikšanos. Pazīstami un ietekmīgi «gaišie spēki» no padomju Latvijas elites centās izlaipot starp pilnīgu neatkarību un «atjaunotu savienību». Otrā politiskā spektra pusē parādījās Pilsoņu kongress un citas skaļas balsis, kuras sirdīgi apstrīdēja iespēju atjaunot neatkarību, izmantojot okupācijas varas institūcijas. Bija arī praktiskas bažas: vai lielais Latvijā pēc kara ieceļojušo skaits un šeit uz laiku dislocētie un ar balsstiesībām apveltītie armijnieki nepadarīs neiespējamu nosprausto mērķi — vēlēšanās iegūt divas trešdaļas balsu, kas nepieciešamas konstitūcijas izmainīšanai?
Ne bez grūtībām un asiem iekšējiem konfliktiem Latvijas Tautas fronte, kas pamatoti varēja sevi uzskatīt par lielas Latvijas iedzīvotāju daļas politisko balsi, bija izvēlējusies pasludināt pilnīgu neatkarību no PSRS kā savu mērķi un vēlēšanu cīņu par līdzekli tā sasniegšanai.
LTF izmantoja iespējas, kuras ar pavisam citiem nolūkiem bija radījis PSRS līderis Mihails Gorbačovs. Sācis PSRS «perestroiku» jeb pārbūvi 1986. gadā, Gorbačovs ātri vien sadūrās ar pretestību Komunistiskajā partijā. Lai to apietu, viņš izvēlējās radikālu soli — ieviest PSRS vēsturē iepriekš nebijušas brīvas vēlēšanas cerībā, ka jaunievēlētās padomes būs atsaucīgākas viņa politikai. 1988. gada vasarā Komunistiskās partijas 19. konferencē nolēma visu līmeņu padomju vēlēšanās atļaut piedalīties arī citiem kandidātiem, nevis tikai vienam komunistam.
Tā paša gada oktobrī dibinātā LTF bija gatava izmantot šo iespēju — tikai ne tā, kā Gorbačovs bija iecerējis. Jau 1988. gada decembrī tika izveidots LTF vēlēšanu centrs, un pirmajās brīvajās vēlēšanās uz PSRS Tautas deputātu padomi 1989. gada pavasarī no Latvijas 40 vēlēšanu apgabaliem tika ievēlēti nedaudz vairāk par 30 LTF pozīcijās esoši vai tām tuvi deputāti. Tam bija liela nozīme. Vairākiem no viņiem bija būtiska loma procesā, kura rezultātā šis PSRS varas orgāns nosodīja 1939. gadā noslēgtā Hitlera—Staļina pakta slepenos protokolus, uz kuru pamata notika Baltijas okupācija.
Ieguvusi pieredzi pavasarī, LTF bija gatava jaunam izaicinājumam — vietējo padomju vēlēšanām 1989. gada decembrī. Rezultāti bija pārsteidzoši labi. Tikai trijās padomēs propadomiskā Interfronte ieguva vairākumu — Rīgas Kurzemes (tolaik Ļeņingradas) rajonā, Daugavpilī un Rēzeknē.
Svarīgākā — Augstākā Padome
Tomēr visi saprata, ka nozīmīgākās būs LPSR Augstākās Padomes vēlēšanas 1990. gada martā. Jau kopš vasaras LTF rūpīgi sekoja vēlēšanu likuma izstrādei, lai nodrošinātu pēc iespējas izdevīgākus apstākļus uzvarai. Kandidātu atlase nebija vienkāršs process. Vajadzēja pārliecību ne tikai par to, ka kandidāts tiešām nobalsos par neatkarību, bet arī par to, ka viņu atbalstīs vēlētāji. LTF vadība vienojās, ka neviens kandidāts nevarēs saņemt organizācijas atbalstu, ja to nebūs virzījusi vietējā nodaļa, tomēr LTF Domei paliks tiesības kandidātus noraidīt. 13. janvāra sēde, kurā tika skatīti pirmie kandidātu saraksti, ilga deviņas stundas.
Par spīti lielajam un sarežģītajam darbam, LTF oficiāli apstiprināja atbalstu kandidātiem tikai 168 no 201 vēlēšanu apgabala. Neatradās balotēties gatavi cilvēki 10 no 69 apgabaliem Rīgā, septiņos no deviņiem Daugavpilī un trijos no deviņiem Liepājā, kuros neatkarības atbalstītājiem būtu niecīgas izredzes uzvarēt. Vēl 13 pa Latviju izkaisītos apgabalos arī nebija neviena LTF kandidāta. Taču bija arī 37 apgabali, kuros balotējās tikai viens — LTF atbalstītais kandidāts. Tomēr vairākumā apgabalu veidojās konkurence, un ne tikai ar promaskavisko Interfronti, bet arī ar komunistu «gaišajiem spēkiem», kuri aicināja uz «pragmatismu», atsaucās uz savu lielo pieredzi pārvaldē un kuriem LTF līdz galam neuzticējās.
Spēcīgā vēstures viļņa virzība bija skaidra. Jau iepriekšējā gada milzīgajās demonstrācijās — Baltijas ceļā 23. augustā, 18. novembra mītiņā, kurš Daugavmalā Rīgā pulcēja pusmiljonu, kā arī daudzās citās reizēs — liela tautas daļa bija skaidri pateikusi, ko tā grib. Vēlēšanas bija tikai par vienu jautājumu — par neatkarību. Taču, lai līdz tai nokļūtu, vēl bija jāpārvar daudzi šķēršļi.
