Uldis Rutkaste. Ilustrācija — Ernests Kļaviņš.
Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste skaidro, kāpēc krīzē nepieciešams plašāks valsts atbalsts tautsaimniecībai
Viena no šīs dīvainās krīzes nelielajām, tomēr zīmīgajām īpatnībām ir daudzu līdzšinējo fiskālo vanagu pārtapšana par deficīta dūjām. Sabiedrība ir ieradusi dzirdēt, kā Latvijas Banka rāj valdību par nespēju ierobežot tēriņus, bet kopš pandēmijas sākuma centrālo banku biežāk satrauc kas cits — pārāk maz darīts, lai atbalstītu ekonomiku.
Tāpēc Ir uz attālinātu sarunu aicināja vienu no redzamākajiem Latvijas Bankas ekonomistiem Uldi Rutkasti.
Jau sākumā Rutkaste teic, ka Latvijas valdības izvēlētie virzieni un palīdzības instrumenti ir pareizi. Problēma, kā viņš pieklājīgi formulē, ir šo rīku «kalibrācijā». Runa ir ne tikai par atbalsta apjomu, bet arī par pārāk šauri vai neprecīzi definētiem atbalsta saņemšanas kritērijiem. Būtu svarīgi, lai atbalsts ir «pieejams visiem, kas pandēmijā cietuši, un lai atbalsta apjoms ir automātiski saistīts ar to, kas notiek ekonomikā». Labi, ka pavasarī ieviestais dīkstāves pabalsts, kurš neļāva darbiniekiem vispār atrasties uzņēmuma telpās, papildināts ar darba algu subsīdijām. Labi arī tas, ka valsts tagad sniedz atbalstu uzņēmumu apgrozāmajiem līdzekļiem, kas ļauj segt ne tikai darbaspēka, bet arī citas fiksētās izmaksas, piemēram, telpu nomu. Taču dažādu ierobežojošo noteikumu rezultātā ne visi uzņēmumi, kurus skāris apgrozījuma kritums, var pieteikties atbalstam. «Ir dzirdēts, ka vesela virkne uzņēmumu atbalstu nav saņēmuši,» atzīmē Rutkaste, un tie «pakāpeniski sāk savus aktīvus tirgot — autoparku, iekārtas un tā tālāk, lai varētu maksājumus veikt».
