Foto — Gints Ivuškāns, F64
Zaudējusi dēlus, vīru, māsas un brāli, Vera Treija (90) dzimtajās mājās palikusi viena. Par pensiju un valdību viņa nesūdzas, bet slēpo un taisa no drēbēm kamolus
Vera bija kaimiņu ķēve - spēcīga, gaišzilibalta, spoža. Vecāki nolēma tā nokristīt savu meitu. Ģimene dzīvoja Krimuldas pusē, Eikažos, un kundze tur mīt joprojām. Gulbju māja atrodas klaja lauka vidū. «Es redzu visapkārt gluži kā panorāmas ratā. Ja kādam govs ārā, zvanu kaimiņiem. Es negribētu Rīgā dzīvot, tur tak tikai mūri. Te ik dienu mainās daba,» saka Vera, apsēdinājusi Rīgas viesus virtuvē pie loga. Pa to paveras skats līdz pat mežam. Pa otru logu var redzēt lielceļu un tālumā kaimiņmāju. Uz palodzes tup melnā kaķene Ance, aizmiegusi acis pret sārto vakara sauli. «Viena sieva man reiz teica: turi mājās mellu kaķīti, tas ir mājas zelts. Vienu vasaru raibs trāpījās - nebija mīlīgs.»
