Saimniece Diāna smēdes ieejas durvju ailē. Foto — Evelīna Stiene.
Rakstu sērija par cilvēkiem, kuri ķērušies pie senu ēku atjaunošanas, šo pagātnes liecību spodrināšanai izmantojot arī savus personīgos iekrājumus
Rīdziniece Diāna Druvaskalna jau otro vasaru pavada Cesvainē, kur ar pašas spēkiem un līdzcilvēku atbalstu atjauno dzīvību pilsmuižas kompleksa smēdes namā. «Nezinu, kurš kuru atrada — es smēdi vai smēde mani»
Lai no vilcienu stacijas nonāktu Cesvaines centrā, jākāpj pēc skata lēzenā, bet kājās jūtamā kalnā. Diez, kā šeit bija muižkunga laikos? Garāmbraucošie sēdētu nevis automašīnās, bet gan pajūgā, un varbūt kāds laipni iekliegtos: «Jaunkundz, vai jūs pavest?» Pēc neilga brīža skatam pavērtos kā no pasaku grāmatas izkāpusi pils un citas muižas ēkas. Braucot garām klētij, stallim un alus brūzim, mēs nonāktu līdz lielajām krustcelēm. Es sirsnīgi pateiktos zirgam un saimniekam un dotos koku ieskautās smēdes virzienā. Bet tagad es turpinu kāpt kalnā.
