Artūrs Snips (pa kreisi) un Dainis Īvāns LPSR Zinātņu akadēmijā 1987. gada 6. jūlijā, kad apsprieda Daugavpils HES celtniecības iespējamās sekas.
Likteņupi sargādami,
Dainis Īvāns un Artūrs Snips pirms 30 gadiem ne tikai paglāba no HES būvniecības posta skaisto dabu un vēstures dārgumus Latgalē, bet atrāva slūžas visas tautas brīvības alkām
Tā bija 1986. gada vasara, kad jaunais publicists Dainis Īvāns kopā ar ģimeni atpūtās sievasmātes lauku mājās netālu no Slutišķu sādžas pie Augšdaugavas. «Ejam ar bērniem peldēties un redzam tādus mietiņus ar atzīmēm skaistos pakalnu galos. Noskaidrojām, ka mietiņi rāda, cik tālu pār māju jumtiem un pakalniem celsies ūdens līmenis Daugavā, kad uzcels iecerēto HES,» padomju laika notikumus atceras Īvāns, kuru tagad pazīstam kā spožu Atmodas zvaigzni. Viņa nokļūšana lielo pārmaiņu laika politikas virpulī sākās tieši ar sacelšanos pret Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) būvprojektu, kuru īstenojot, tiktu izveidota ūdenskrātuve 200 km garumā, applūdināta neskarta Daugavas senlejas daļa un nopostītas daudzas apdzīvotas vietas Latvijā un Baltkrievijā. «Un tad es iedomājos tā burtiski, bez patētikas - mani bērni tagad te skraida, lasa zemenes... Tad viņi izaugs, nē, viņi jau pat vēl nebūs izauguši, un pēc četriem gadiem tā visa te vairs nebūs, jo process jau gāja ļoti strauji uz priekšu,» atmiņu stāstu turpina Īvāns.
