Laura Goldštrema tviterkonvoja ekspedīcijās bieži ir vienīgā meitene vīru vidū, taču aizbraukusi visvairāk reižu. Viņa uzsver, ka ekspedīciju skaitu nekrāj rekorda dēļ. «Braukšu, kamēr vajadzēs. Kamēr karš beigsies»
Jau gandrīz četrus gadus ilgstošais karš Ukrainā ir nogurdinājis arī daudzus palīdzētgribētājus, taču šie cilvēki aktīvi turpina sniegt atbalstu ukraiņiem
Ukraiņiem — jau ceturtie Ziemassvētki Krievijas uzbrukumu ēnā. Mums — gluži parasta dzīve, kurā sāpi par ģeopolitisko netaisnību remdē ikdienības analgīns. Ziedojumu kampaņas vairs nav tik aktīvas. Ir arī savējie, kam jāpalīdz.
Bet tepat Latvijā joprojām ir cilvēki, kas nenogurst atbalstīt ukraiņu cīņu frontē uz dzīvību vai nāvi. Vārdi brīžiem šķiet pārāk sīki, lai pastāstītu, kā viņi to spēj.
Mazā Laura
Lietus vai sniegs — pulksten sešos piektdienas vakarā Laura no pulcēšanās vietas Jaunmārupē sāk stūrēt palīdzības auto, ko ziedotāji lūguši nogādāt karavīriem frontē. Tviterkonvojs, kas startē 19. decembrī, ir viņas 65. brauciena reize!
Smalka auguma, ar spīgulīšiem nagu manikīrā — Laura Goldštrema ir topošā programmētāja. Apgāž stereotipus par blondīnēm pie stūres, jo brauc virtuozi. Uz Lauru var paļauties, pēdējā laikā viņai uztic visa konvoja vadīšanu. 25 gadus veco meiteni braucēji par «Mazo Lauru» sauc tālab, ka arī tviterkonvoja koordinatorei Laurai Pličai ir tāds pats vārds.
Viss sācies ar palīdzēšanu attāliem radiniekiem Harkivā, kuru mājas tūdaļ pēc kara sākuma sabombardēja. «Divatā ar mammu devāmies viņiem pakaļ uz Ukrainas un Polijas robežu, vedām uz Latviju pie vecmammas,» Mazā Laura sāk stāstu. «Bija smagi redzēt ģimeni ar maziem bērniem, ar pāris mantu maisiem. Sapratu — karš ir reāls! Gribējās turpināt ukraiņiem palīdzēt.»
Laurai tobrīd bija tikai 22 gadi. Taču — jau pieklājīgs autovadītājas stāžs. Tiesības ieguva 18 gadu vecumā. «Vecāki nosponsorēja. Dzīvoju Jelgavā, zināju, ka tālāk mācīšos Rīgā. Braukāšana būs vieglāka. Vidusskolas laikā vecākus kādreiz vajadzēja no kāda tusiņa savākt — vienkārši noderīgi!»
Pirms pieciem gadiem tikusi pie sava auto. «Draugs, kurš jau pāris reižu bija braucis tviterkonvojā, 2023. gada sākumā lūdza, vai varu aizvest līdz Jaunmārupei. Apjautājās: «Negribi braukt? Mums divi šoferi atkrituši,»» Laura atceras, kā pievienojusies akcijai.
Tas bija februāris. «Tumšs, paveicās, ka nesniga. Ielīdu astē citam braucējam.» Viņa pat atceras pirmo mašīnu. 2000. gada Audi A6. «Normāls auto. Ikdienā braukāju ar Audi A3, esmu Audi fane. Tā gadījās!»
Tviterkonvojs pat pieredzējušiem šoferiem var būt izaicinājums. Parasti konvojā ir 7—8 mašīnas, sākumā bija vairāk — līdz 20, stāsta Laura. «Turpceļā ap četriem pieciem no rīta apstājamies Polijā. Turpat bāņa malā stundu vai divas paguļam mašīnās. Ļvivā kolonna sadalās: pa dienu ir tādi sastrēgumi, kādus nekad agrāk nebiju redzējusi.»
Kāds cits braucējs vēlāk atzinies, ka, pirmo reizi ieraugot Mazo Lauru, apstulbis — ko tas bērniņš te dara? «Tik jauni cilvēki tur reti gadās,» viņa secina.
Izbraucot no Jaunmārupes, kolonna sveicienam uz brīdi ieslēdz avārijas gaismas. Līderis seko, lai neviens nemēģinātu pārkāpt ātrumu. «Daudzas mašīnas tomēr ir tādas, kas pirms tam nostāvējušas mēnešiem.» Ļvivā tām pakaļ ierodas ukraiņu karavīri. «Ir piedzīvots, ka viņi mūs sagaida ar asarām acīs,» Lauras balss notrīc. «Atdodam mašīnas un uzreiz braucam ar busu atpakaļ uz Latviju.»
Reiz viņa atsaukusies uz lūgumu nogādāt mašīnas līdz pat Slovjanskai pie frontes līnijas. «Uzaicināja tāds Andis Priednieks, kurš Ukrainā dzīvo jau padsmit gadus. Pats arī brauc uz Latviju, meklē mašīnas, ved puišiem uz fronti. Tur, protams, sajūta bija pilnīgi cita. Vēl vairāk apzinies, ka karš ir reāls, cilvēki cieš.»
Ar porcelānu pret karu
Kad Krievija iebruka Ukrainā, arī Rita Šteina vairs nespēja bezbēdīgi nodoties ierastajiem hobijiem. Pēc profesijas juriste, viņa Skrīveru dzīvoklī izveidojusi iespaidīgu vēsturiskā porcelāna kolekciju. «Sēkla» bija no vecmāmiņas mantotās servīzes. Trūkstošos traukus Rita ieguva interneta izsolēs, liekos izsolīja pati. Aktīva Rīgas Porcelāna fabrikas, Jessen un Kuzņecova fabriku feisbuka grupas dalībniece, viņa tagad savu profilu ir pārdēvējusi par Porcelāna droni. Tā sauc biedrību, ko ar vīru Jāni izveidoja, lai palīdzētu Ukrainai.
«2022. gada novembrī, kad pirmoreiz bijām Ukrainā, karš jau bija ildzis pusgadu. Aiznesāmies līdz frontei, pat īsti nezinot, ko tas nozīmē. Bija jau atbrīvots Hersonas apgabals, notika deokupēto teritoriju svinēšana,» Rita atceras.
Šteini Latvijā darbojušies militārās arheoloģijas, Otrā pasaules kara kritušo meklētāju grupā. Pat viņu Džeka Rasela terjera vārds norāda uz interesēm — Trotils. Ukraiņiem vēlējās palīdzēt gan atmīnēšanā, gan pazudušo atrašanā. «Zemē bija daudz sprāgstvielu. Valstij tam nebija naudas, viņi domāja, kā to risināt. Bet man tajā laikā piederēja licencēts atmīnēšanas «kantoris», pārbaudījām, piemēram, Rail Baltica trasi,» Rita skaidro. Saprotot, ka ukraiņu pārdrošās darbības, lai pavasarī atkal strādātu savos saulespuķu laukos, tomēr nav savienojamas ar NATO drošības noteikumiem, latviešu firma «izlēca no vilciena».
Taču juriste Nastja, ko Rita bija uzrunājusi, lai Ukrainas uzņēmumu reģistrā legalizētu savu atmīnēšanas kompāniju, pazina frontiniekus. Tas, ka šis būs dronu karš, iezīmējies uzreiz. «Nastjas klasesbiedrs bija pirmais karavīrs, kam aizvedām dronus,» piebilst Rita.
«Saslimdināju ar šo ideju vīru, vīrs saslimdināja draugus.» Frontei vajadzīgo dronu cenas gan grozījās tūkstošos. Jāizsola porcelāns! Ritas reputācija porcelāna pasaulē bija nevainojama, cilvēki uzticējās. «Tad arī citi sāka rīkot izsoles, paziņojot, ka ienākumi tiks pārskaitīti uz Ritas Šteinas labdarības akcijas kontu. Tas aizgāja kā mutulis!»
Vārdus, kas parādījās bankas konta pārskatos, Rita izlēma uzkrāsot uz pirmā nopirktā drona. Ielikusi foto feisbukā. Ātri sabiruši ziedojumi vēl vienam dronam!
Pa šo laiku notikušas jau 200 izsoles, porcelānu ziedojuši pat Jēkabpils pensionāru dienas centra iemītnieki. Viņu virtuvē Rita ieraudzīja vērtīgus šķīvjus, ko kāds nezinātājs bija atnesis maizīšu salikšanai. «Jessen šķīvīši ar maijpuķītēm droniem nopelnīja 450 eiro, es vietā atvedu citus.» Pašas mamma no sava krājuma atdeva vēsturisku karsto desiņu trauku. Aizkustinošu ziedojumu ir daudz.
Dronu industrija nepārtraukti attīstās. Rita starplaikā kļuvusi par eksperti, rāda divus lidaparātus. «Ukraiņu ražojuma FPV drons, kas maksā 300 eiro. Un Krievijas trofeju drons, arī FPV.»
«Šis karš iemācīja, ka no sērkociņu kastītes un kalkulatora var uzbūvēt kaut ko, kas spēj nodarīt milzīgu kaitējumu. Mikroshēmas var pasūtīt kaut vai AliExpress. Atšķiras tikai korpuss.»
Biedrība Porcelāna droni gan pašlaik ukraiņiem jau pērk mazas bezpilota lidmašīnas, kas spēj aizlidot 100 kilometrus. Pēdējā maksāja 15 000 eiro. «To, ko nopērkam Latvijā, protams, paši arī piegādājam,» stāsta Rita. «Esam komanda, 10 cilvēku zelta kodols.» Vīrs tagad strādā Norvēģijā, bet ir pieslēgušies viņa kolēģi policisti.
Rita ar vīru pagājušovasar pusotru mēnesi nodzīvojusi Ukrainā. Lai vēl vairāk saprastu «tirgu», izmācījušies par dronu pilotiem. «Kad ukraiņi prasa, piemēram, 10 collu dronu ar tādu un tādu optiku, vēl ir 15 tehniskās specifikācijas sadaļas, kas jāpārzina,» viņa saka. Cerams, ka šīs dronu tiesības Latvijā nekad nenoderēs.
«Elles taksometri»
Arī biedrības Agendum brīvprātīgā Imanta Šķērstena domas taranē droni. Tikai tie nav ukraiņu, bet gan Krievijas lidaparāti. Viņu satieku angārā, ko atvēlējis uzņēmums Latvijas Finieris. Saujiņa vīru rosās pie Nissan automobiļa, ko pārbūvē «maršruta taksometrā uz elli un atpakaļ». Tā dēvē speciālo transportu, kurā ukraiņu mediķi frontē no ugunslīnijas izved ievainotos. Pašā Ukrainā šādus auto sauc par «keisevakiem», interpretējot angļu vārdu casualty. Ir arī «medevaki», kas kursē «drošajā zonā».
Ekstrēmi bīstama misija. «Kara sākumā šādas mašīnas medīja artilērija un mīnmetēju uguns,» stāsta Imants. «Mūsu uzdevums bija [ar izolējošiem materiāliem] lādiņu šķembas «noķert», neielaist iekšā. Kad parādījās droni, viss bija jāpārtaisa.»
IT speciālists Imants kopā ar citiem meistariem aprīkojis jau 40 «elles taksometru». Mūsu tikšanās laikā, vēlā piektdienas vakarā pēc maizes darba, top 41. un 42. Līdzās rosās Ainārs Milašs, projektu vadītājs poligrāfijas nozarē, un Jānis Ceriņš, 11. klases skolēns. Man atnākot, atvadās Ivars Treskovskis, kas savu tiesu jau nostrādājis.
Darba pilnas rokas. Rindā gaida Volvo. «Pirms nedēļas cilvēks iedeva atslēgas, iekāpa tramvajā un aizbrauca.» Vēl ir busiņš ar Zviedrijas numuru, «iedeva fonds, ar ko sadarbojamies».
Katram «elles taksometram» jāatvēl aptuveni 120 stundu darba. Tātad piecas pilnas diennaktis. «Ir daudz cilvēku, kas plēš kreklu un saka: «Es visu pasauli izglābšu!» Saprotot, ka rezultāts prasa tik daudz darba, interese pāriet,» Imants ir atklāts. «Te ir jābūt mazliet nenormālam.»
Ko tieši viņi dara? «Raujam ārā salonu, pārveidojam, lai tur ar nestuvēm varētu ielikt gulošu, smagi ievainotu pacientu. Salons ir jāhermetizē, lai to ar šļūteni var izmazgāt,» Imants lietišķi stāsta. «Ņemam ārā visu degošo — plastmasu un porolonu. Logus metinām ciet. Sienām liekam virsū bruņojuma plāksnes. Sānus un jumtu apšujam ar materiālu, kas nodrošina šķembu aizsardzību. Apakšā — ugunsdrošās putas.»
Kara sākumā meistari koncentrējās uz auto sienām, bet jumtu vispār nenobruņoja, taču tagad dronu dēļ tam pievērš vislielāko vērību.
Imants, kas savulaik bijis autosportists, mašīnu pārbūvi apguvis pašmācības ceļā. Ukrainas kara pirmajās dienās pieslēdzies bēgļu plūsmas koordinēšanai, vedis frontei domātās mašīnas arī tviterkonvojā.
Ideja meistarot evakuācijas auto radusies kopā ar sievasbrāli Jāni. «Viņš ir amatnieks, pierunāju, ka vajag pamēģināt. Pirmo mašīnu Igaunijā nopirkām paši,» atceras Imants. Sakritības dēļ tas arī bijis Nissan — pietiekami ietilpīgs nestuvēm, izturīgs, pārvarot bedres. Divas nedēļas staigājuši apkārt, baidījušies pieķerties. Tad radinieks teicis: viss, darām, ja nesanāks, pārtaisīsim. «Galvenais, ko sapratām: nav jābaidās!»
Tieši tad sākusies iereibušiem autovadītājiem konfiscēto mašīnu nodošana Ukrainas armijai. «Ar tviterkonvoja vadītāju Reini Pozņaku sarunāju, ja gadās kāds jēdzīgs dzērāju vāģis, lai dod mums, mēs pārbūvēsim. «Un Reinis mums drīz vien sagādāja Land Cruiser!» Imants novaidas. «Pēc tam tviterkonvojs vairs nav ņēmis tik dārgas mašīnas, jo parādās komentāri: tik dārga mašīna jau uz fronti neaizbrauca… Taisnoties negribas.»
Vairāk nekā puse no pārbūvētajām ir dzērājmašīnas.
Ainārs Milašs remontētājiem piebiedrojies pēc tam, kad vairākas reizes vedis mašīnas dažādos konvojos, ne tikai no Rīgas, bet arī no Jelgavas. «Aizbraucām uz Marsovoje poļe kapiem Ļvivā, kur apbedīti karavīri. Tur bija kapa kopiņa mediķei, jaunai meitenei. Lūzuma punkts: jādara vēl vairāk.»
Viņš atzīstas, ka atnācis strādāt ar sāpošu kaklu. Pēc nedēļas divi elles taksometri jāatdod konvojam! Arī Aināra sieva piedalās, šuj aizkarus, kas nodala zonu, kur notiek dzīvības glābšana. «Aizkariem jābūt tādiem, kas neļauj gaismai no auto aizmugures spiesties ārā. Lai ienaidnieks tumsā neredz, ka tur kāds ņemas. Un ko var viegli izmazgāt, ja uz tiem tiek asinis.»
Gandrīz trijos gados visas darbības ir noslīpētas. Naudu vāc ar Ziedot.lv starpniecību, labdari gan kļuvuši kūtrāki. Ir cilvēki, kas no Latvijas Finiera ziedotā materiāla frēzē nestuves. Citi tām šuj matračus no porolona. Ja ir iespēja, dod līdzi arī rezerves riepas, lāpstas izrakšanai, domkratus, riepu diegus, kompresorus. «Mašīnās obligāti jāliek strāvas pārveidotājs un sildošās elektriskās segas. Tikko sāk asiņot, ievainotie ziemā ļoti ātri atdziest.»
Imants septembrī nedēļu bijis kaujas mediķu mācībās Ukrainā. «Lai saprastu, kāds ir mediķa darbs, kā mašīnu labāk pielāgot.»
Taču glābējiem laika sarakstei ar meistariem Latvijā pietrūkst. Mašīnas bieži pazūdot kā melnajā caurumā. Ir gan absolūti skaidrs, ka tās aprīko ar pretdronu aizsardzības ierīcēm un aiziet frontei.
«Pagājušajā gadā beidzot apbraukājām visu frontes līniju. Satikām piecas mašīnas, ko bijām aizsūtījuši,» no Imanta sejas pazūd garās dienas nogurums. «Apskatījām — viss turas! Un esam arī dabūjuši ziņas par citām.»
Viens auto bijis īpaši zīmīgs. «Man pašam pirms gada bija mazliet lūzuma brīdis. Tu ārdies, dedzini savu laiku… Un tieši tad padod ziņu mediķe, kas mūsu aizsūtītajā mašīnā bija nostrādājusi pusotru mēnesi. Jau 150 cilvēku izvesti no ugunslīnijas! Teica, ka jūtas ļoti droši mašīnā. Un ka bijuši arī smagi ievainotie.»
Pienākusi arī vēsts par auto, ko iznīcinājuši droni, piebilst Ainārs. «Labā ziņa, ka iekšā visi dzīvi. Mašīna beigta, bet aizsardzības funkciju sniedza.»
Latvija mīl Ukrainu
Stingra auduma maisiņi. Kārlis Cerbulis, satikts pie biroja Mežaparkā, ir noraizējies par tik elementāru lietu. Apjautājas, vai nezinu kādu, kam ir laiks šūt. Viņš jau kara pirmajā gadā sāka koordinēt saliekamu miniatūru metāla krāsniņu ražošanu Ukrainas frontei. Ja kāda detaļa noklīst saplīsuša maisiņa dēļ, krāsniņa vairs nav lietojama. Maisiņus pasūtīja no Ķīnas, bet kvalitāte bija slikta, paskaidro Kārlis. «Pats iemācījos šūt ar šujmašīnu. Stundā varēju uzšūt divdesmit, bet mums vajag tūkstošiem.»
Mūsu tikšanās dienā ir neliela ražošanas krīze — karavīri frontē gaida krāsniņas, bet nav, kur tās iepakot. Tieši sarunas laikā saņemam ziņu no lielākā palīgu «ceha» Briselē — uzšūti 1008 maisiņi! «Augustā aizsūtīju viņiem rulli ar materiāliem, un viņi pusgada laikā tos sašuj.» Taču vēl paiet laiks, kamēr atgādā.
Uzaudzis Otrā pasaules kara bēgļu ģimenē Amerikā, Kārlis Latvijā ir finansists amerikāņu fondā, kas attīsta nekustamos īpašumus. Vairākkārt bijis Ukrainā, kur šis fonds investējis lauksaimniecībā. Pats izveidojis zemnieku saimniecību pierīgā, Sējā, ir viens no savulaik trimdā aizsāktās 2x2 nometņu kustības aktīvistiem.
Krāsniņas Freedom Flame jeb Brīvības liesma ražo jau trīs gadus.
«Ar bērniem savulaik biju Somijā uz izdzīvošanas mācībām, vienu nakti pavadījām mežā. Instruktors mums mācīja, ka bez ēšanas vari iztikt pat 40 dienas, bez ūdens vasarā — kādas trīs dienas, ziemā ilgāk. Bet nosalt vari pusstundas laikā. Siltums ir pats svarīgākais.»
Sazinājies ar paziņu, kam pieder zivju konservu rūpnīca. «Prasīju, vai varētu štancēt krāsniņas no metāla plāksnēm. Viņš teica: nē, izņemot, ja ir miljoniem,» atceras Kārlis. «Tad angārā pie savām lauku mājām sestdienā uztaisīju pirmo paraugu. Tas nebija glīts. Nākamajā dienā jau uztaisīju glītāku. Pirmdienas rītā parādīju to manas saimniecības darbiniekiem, viņi uztaisīja vēl nedaudz glītāku.»
Aizdedzinot skaliņus, ierakumu sveci vai pat roku dezinfekcijas līdzekli uz spirta bāzes, šajā krāsniņā var uzsildīt tēju un zupu. Apaļās krāsniņas modelis uzlabots, lai tā būtu vieglāka līdznešanai. Kārlis atradis dizaineru, kas uzzīmējis arī saliekamo. «Tās tiek grieztas ar lāzeru metālapstrādes uzņēmumos. Man [kontaktos] ir kādi pieci metālapstrādes uzņēmumi. Daži prasa samaksu, bet lielākā daļa — pašizmaksu vai pat tikai samaksāt par metālu. Ja tādi ziedojumi nāk, mums krāsniņa izmaksā trīs eiro gabalā. Veikalā līdzīgu nopirku par 40 eiro.»
Apaļās krāsniņas ražo Kārļa algotie darbinieki. «Kad ziemas sezonā citu darbu nav, viņi angārā štancē un metina.» Iekārtas palīdzējis atrast pazīstamais Baltu rotu meistars Vitauts Straupe, ko Kārlis saticis 2x2 nometnēs. Rotkalis apaļajām krāsniņām izgriež ventilācijas caurumus. «Nu, šis ir feini!» Kārlis rāda perforāciju: «LV — UA» ar sirsniņu vidū. «Tātad, ja šī manta iekrīt krievu rokās, viņiem būtu grūti to lietot.»
Visa Kārļa ģimene piedalās pakošanā un piegādē. Katrā kastē ir 12: sešas apaļās un sešas saliekamās krāsniņas. Un maisiņš konfekšu, lai kareivjiem priecīgāks prāts. Ik dienu vidēji tiek saražota jauna kaste. Mūsu tikšanās dienā Kārlis uz Rīgu atbraucis ar krāsniņām pilnu auto, kuras uz Ukrainu nogādās uzticami sadarbības partneri. «Ganta fondam šodien aizies 16 kastes. Un 40 krāsniņas — biedrībai Tavi draugi, viņi tās sūta kopā ar maskēšanās tīkliem.»
Pirmajā gadā — 1786 Ukrainai nosūtītas krāsniņas, otrajā — 4669, šogad arī būs vairāk nekā 4000, Kārlis savelk bilanci. «Atpakaļsaite» no ukraiņiem kara apstākļos ir ļoti lēna. Kad pirmie [gandrīz pēc gada] sāka paši teikt paldies, tas bija wow!» Šad un tad ir saņemtas medus burkas, ko mēs ģimenē cienām, un ir saņemts arī viņu sālītais speķis, ko galvenokārt apēd citi. Bet tas nāca no sirds!»
Kārlis nepiemin Cerbuļu ģimenes finansiālo ieguldījumu, kamēr par to nepajautāju. Summa ir milzīga — ap 100 000 eiro. Viņi frontei nodevuši arī trīs labus auto. «Krāsniņu projektam» izlietota aptuveni trešā daļa no šīs naudas. «Bet ja mēs to nedarītu? Ir tāds teiciens: ja tu savu armiju nebarosi, tad tu barosi svešu armiju.»
