Krists Kalniņš.
Mācītājs Krists Kalniņš šoruden kājām mēroja 750 km garo Santjago ceļu Francijā un Spānijā. No jauna sajuta sevi kā māla piku, ko veido Dievs
Krista Kalniņa mobilajā telefonā ik pa laikam mirgo īsziņas, kāds arī zvana. Līdz beidzot sarunu pārtrauc ass klauvējiens pie durvīm - par nākamās dienas bērēm atnākuši runāt aizgājēja radi. Todien Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš jau piedalījies izvadīšanā. «Iesaukums,» viņš saka par novembra beigām, kad līdz ar pēdējām koku lapām ziemas vējš gaisā savērpj arī dvēseļu puteni. «Ir viens vecums, kurā tavi draugi vienkārši aiziet. Tā ir realitāte, ko ar laiku sāc pieņemt - esi vecumā, kurā bēres ir daļa no dzīves,» viņš nolīdzinoši runā. Tomēr katru reizi nākas mierināt palicējus, redzēt viņu pārdzīvojumus. «Līdzjūtības nogurums,» mācītājs definē sajūtas, ko mēdz piedzīvot profesionāļi, kuriem jāpalīdz cilvēkiem tikt galā ar negaidītām dzīves situācijām.
