Gaujas tilts Līgatnē 1936. gadā. To atklāja 1924. gadā, un tas kalpoja līdz Otrā pasaules kara sākumam.
Līgatnes pārceltuve februāra beigās atrāvās no piestātnes, radot jautājumu gūzmu. Kas vainīgs — pārcēlājs vai daba? Varbūt būtu jāuzbūvē tilts?
Marta otrajā nedēļā ceļš no Straupes līdz Gaujas labajam krastam pie Līgatnes notīrīts, bet nav kaisīts. Virāžas 16 kilometru garumā apledojušas, puteņo. Rīgā jau jūtams pavasaris, kamēr šeit — balta ziema.
Īstenībā Līgatne Gaujas otrā pusē tiešā tēmējumā šobrīd nav sasniedzama. Gaujas vēsturiskā pārceltuve, kas, pēc vieniem datiem, nākamgad svinēs 75., bet pēc citiem — 80. jubileju, ir ciet. 28. februārī prāmi pa upi «aiznesa» ledus masa.
Nāca kā lavīna
«Tepat, pie tā koka, 50 metrus uz priekšu!» pārcēlājs Jānis Maksimovs rāda, kur aizpeldēja pārceltuve. Labi, ka trose aizķērās, citādi nepatikšanas būtu lielākas. Šobrīd, kad prāmis nav lietojams, Jānis turpina dežurēt namiņā pie upes Straupes pusē, Pārgaujas novadā. Jābūt gatavībā cilvēkus pēc vajadzības pārcelt ar laivu. To Līgatnes pašvaldība, kas apsaimnieko prāmi, nesen nopirkusi jaunu — lielāku un stiprāku. Taču drošības vestes mūsu tikšanās dienā vēl nav atvestas, pārcēlājs neriskē laisties ūdenī. Iepriekšējais kolēģis Laimonis Gradovskis 2010. gada pavasarī, laivodams pāri Gaujai, gandrīz noslīka, ar sievu pusotru kilometru nopeldēja starp ledus vižņiem. Latvijas garākā upe vidustecē pavasaros var būt neprognozējama.
