Foto: Edijs Pālens, LETA.
Kādēļ 21.gadsimtā pastāv zooloģiskie dārzi?
Zooloģiskie dārzi ir tipisks piemērs tam, cik daudzveidīga un ambivalenta ir cilvēku attieksme pret dzīvniekiem. No vienas puses, zooloģiskie dārzi mūsdienās tiek plaši kritizēti. Liela daļa dzīvnieku tiesību aizstāvju tos uzskata par amorāliem un likvidējamiem. Plašāka publika retāk iebilst pret pašu principu, ka dzīvniekus var turēt nebrīvē, bet to uztrauc iežogojumu šaurība, dzīvnieku labsajūta un asociācijas ar cietumu. No otras puses, vēl aizvien simtiem miljonu cilvēku katru gadu apmeklē zooloģiskos dārzus un dažādas zvērnīcas, kuru skaits pasaulē drīzāk pieaug, nekā rūk.
Zooloģiskie dārzi jebkurā to izpausmē paredz, filozofiskos terminos runājot, dzīvnieku instrumentalizāciju. Proti, tajos mītošie dzīvnieki tiek izmantoti. Izmantoti izklaidei, izglītošanai vai zinātnei, izmantoti, lai priecētu cilvēkus, nopelnītu naudu vai pasargātu vidi, bet jekburā gadījumā zooloģiskie dārzi nav domāti tiem dzīvniekiem, kas tajos tiek turēti. Pat ja idealizējam zooloģiskos dārzus un apgalvojam, ka to galvenais uzdevums ir glābt apdraudētas dzīvnieku sugas no iznīcības, šāds zvērudārzu eksistences attaisnojums šķiet dīvains, jo daudz labāk šīs sugas varētu paglābt, tās neiznīcinot. Zvērudārzi drīzāk uztur spēkā cerību, ka varbūt mums izdosies saglabāt dabu, kāda tā pašlaik ir, īpaši nemainot mūsu paradumus (pat ja kāda zvēru suga savvaļā izmirs, ir taču zoodārzi, kuros pāris eksemplāru ir nebaltai dienai noglabāti un tikai gaida savu reintroducēšanu atpakaļ dabā vai gatavi nodot savus gēnus bioinženieriem).
