Andrejs Cinis. Publicitātes foto
Pasaules augstākās izglītības karte mainās ātrāk, nekā daudzi to spēj ieraudzīt. Kamēr daudzas valstis cīnās ar demogrāfisko kritumu un pieaugošu spiedienu uz budžetu, citas prasmīgi izmanto globālo pieprasījumu pēc kvalitatīvas izglītības, lai piesaistītu talantus un investīcijas. Šobrīd pasaulē darbojas aptuveni 50 000 augstskolu. Tās ir kā smadzeņu centri, kas rada, uzkrāj un izplata zināšanas, taču vēl pirms gadsimta šie centri bija stingri piesaistīti savas valsts teritorijai, kur studenti nāca kā uz zināšanu avotu.
Mūsdienās šīs kustības plūsmas strauji mainās. Arvien vairāk universitāšu atver filiāles citās valstīs. Kāpēc? Jo izglītība ir kļuvusi par eksportējamu produktu, un augstskolu filiāles ir kļuvušas par stratēģiskiem tiltiem, kas nes sev līdzi ne tikai diplomus, bet arī ekonomisko izaugsmi, kultūras saites un ģeopolitisko ietekmi.
Filiāles nav tikai par izglītību, tās ir par nākotnes arhitektūru
Pasaules ekonomikas pamati mainās straujāk nekā jebkad iepriekš. Mūsdienās veiksmīgākās ekonomikas nav tās, kurās ir daudz dabas resursu, bet gan tās, kurās koncentrējas zināšanas un talanti. Tāpēc valstis sacenšas par nākotnes galveno resursu, par talantiem, par jauniešiem, kuri rīt veidos ekonomiku, inovācijas un sabiedrību.
Šajā sacensībā universitāšu auditorijas sen vairs nebeidzas pie valsts robežām. Katrai valstij un augstskolai, kas vēlas ilgtermiņā veidot konkurētspējīgu ekonomiku, ir divi ceļi. Vai nu gaidīt, ka pasaule atnāks pie tās durvīm, vai arī pašiem iet pasaulei pretim.
Augstskolu starptautisko filiāļu tīkls ir instruments, kas nodrošina trīs būtiskas priekšrocības. Pirmkārt, tas ļauj iesaistīties cīņā par talantīgiem jauniešiem. Tas dod iespēju piesaistīt labākos prātus, nevis tikai tos, kuri spēj atļauties studēt ārvalstīs. Tie ir arī studenti, kuri bez šādas filiāles, iespējams, nekad nebūtu izvēlējušies konkrēto valsti.
To var salīdzināt ar sportu. Komandas, kas pamana talantus agrāk, parasti arī uzvar. Nevis gaida, kamēr labākais spēlētājs nonāk citā klubā, bet dodas viņu atrast pašas.
Otrkārt, filiāles ļauj diversificēt ieņēmumus. Darbojoties dažādās ekonomiskajās vidēs, augstskola ir mazāk pakļauta demogrāfijas kritumam, politiskiem lēmumiem un ārējiem satricinājumiem. Filiāļu radītā peļņa var segt pētniecības izmaksas vai jaunu studiju virzienu attīstību, padarot augstskolu finansiāli noturīgāku.
Treškārt, darbība ārvalstīs palielina globālo atpazīstamību un uzlabo starptautiskos reitingus. Jo plašāks starptautiskais tīkls, jo augstāka universitātes pozīcija pasaules mērogā. Augstāks reitings savukārt piesaista vēl vairāk studentu, finansējuma un sadarbības partneru.
Filiāles nav tikai par augstāko izglītību, universitāšu bilancēm vai reitingiem. Tās ir par plašāku nākotnes veidošanu, par kultūras saitēm, par valsts vērtību pārnesi, par talantu piesaisti un uzņēmējdarbības sadarbības tīkliem.
Piemēram, katrs absolvents, kurš iegūst diplomu Latvijas augstskolas filiālē ārvalstīs, ar savu profesionālo identitāti saistās ar Latvijas izglītības sistēmu, valodu un biznesa kultūru. Kad pēc desmit gadiem viņam būs nepieciešams sadarbības partneris Eiropā, viņš, visticamāk, domās par Latviju. Tas nav tikai par tūlītēju ieguvumu, bet par ilgtermiņa ietekmi, un tieši šāda ietekme mūsdienu pasaulē rada nāciju bagātību.
Lielbritānija: izglītības eksports kā valsts stratēģija
Šo loģiku īpaši skaidri parāda Lielbritānijas piemērs.
Kopš 2023. gada Lielbritānija ir pastiprinājusi imigrācijas un vīzu politiku. Starptautisko studentu skaits valstī ir samazinājies par 4 procentiem, un no 2027. gada plānots saīsināt pēcstudiju uzturēšanās termiņu. Varētu šķist, ka valsts ierobežo izglītības eksportu. Taču realitāte ir pretēja.
Tajā pašā laikā pārrobežu izglītībā, proti, filiālēs un partneraugstskolās, mācās vairāk nekā 650 000 studentu. Tas ir par 7,8 procentiem vairāk nekā gadu iepriekš. Šis skaitlis strauji tuvojas to ārvalstu studentu skaitam, kuri fiziski studē pašā Lielbritānijā.
Pēc analītiķu prognozēm jau tuvākajos gados britu augstskolās ārpus valsts varētu mācīties vairāk studentu nekā pašā valstī. Tas iespējams tāpēc, ka Lielbritānija ir sapratusi vienkāršu principu. Nākotne pieder nevis valstīm, kas piesaista mobilitātes studentus, bet valstīm, kas veido klātbūtni tur, kur šie studenti dzīvo.
Nesen Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers 2025. gada vizītes laikā Indijā, piedaloties Lankašīras un Sarejas universitāšu filiāļu atļauju saņemšanā, pateica būtisko: vairāk Indijas studentu iegūs pasaules līmeņa britu izglītību, vienlaikus stiprinot saites starp abām valstīm un ienesot miljonus atpakaļ Lielbritānijas ekonomikā.
Šajā formulējumā nav ne diplomātiskas kautrības, ne akadēmiskas romantikas. Tā ir skaidri formulēta ekonomiskā loģika. Filiāles nav filantropija. Tās ir instruments, ar kuru valsts eksportē izglītību, piesaista talantus un nostiprina savu klātbūtni stratēģiski svarīgos tirgos.
Jau 2022. gadā Lielbritānijas augstskolu filiāles radīja gandrīz vienu miljardu mārciņu lielus ieņēmumus. Taču tas britiem nav gala rezultāts, bet tikai starpposms. Britu padome 2025. gadā prezentēja jaunu pārrobežu izglītības stratēģiju 2025.–2027. gadam ar skaidru mērķi padarīt Lielbritāniju par pirmo izvēli globālajā pārrobežu izglītībā. Vienlaikus valdības stratēģiskais uzdevums ir līdz 2030. gadam palielināt kopējos izglītības eksporta ieņēmumus līdz 40 miljardiem mārciņu. Filiāles šajā modelī nav blakus virziens. Tās ir viens no stūrakmeņiem.
Briti nerunā par to, kā aizsargāt savu izglītības tirgu. Viņi runā par to, kā to paplašināt.
Indija: tirgus, kurā uzvar tie, kas ienāk pirmie
ASV, Kanādas, Lielbritānijas un Austrālijas stratēģiskās aktivitātes šobrīd virza viens kopīgs magnēts – Indija.
Tā ir valsts, kurā līdz 2035. gadam augstākajā izglītībā būs nepieciešamas 70 miljonu studentu vietas. Tas ir pieprasījuma apjoms, ko vietējās augstskolas nespēs pilnībā nosegt. Tas atver plašas iespējas tām valstīm, kuras spēs šajā tirgū būt klātesošas.
Līdz šim Indijā vairāk nekā 30 pasaules universitāšu jau ir izveidojušas, saņēmušas apstiprinājumu vai plāno atvērt savas filiāles. Lielākā daļa no tām ir britu augstskolas, tostarp Aberdīna, Bristole, Koventri, Sauthemptona, Liverpūle, Karalienes universitāte Belfāstā un Jorka.
Katrs no šiem augstskolu nosaukumiem nozīmē ne tikai akadēmisko klātbūtni, bet arī ekonomisko enkuru un kultūras saites. Un tieši šeit atklājas filiāļu dziļākā jēga. Tās nav vienkārši eksāmenu zāles, kas pārceltas uz citu laika joslu. Tās ir ilgtermiņa savstarpējo attiecību struktūras, kurās studentu paaudzes ar profesionālās socializācijas palīdzību saistās ar divām kultūrām. Gudras valstis šādu piederību pārvērš par ekonomisku priekšrocību.
Dubaija: kad izglītība kļūst par eksporta industriju
Ja Indija ir nākotnes tirgus, tad Dubaija ir pierādījums tam, ko šāda politika dod praksē.
Apvienotajos Arābu Emirātos jau darbojas 40 starptautisko augstskolu filiāļu, un 2025. gadā vien tika paziņots par vēl triju jaunu filiāļu atvēršanu. Starptautisko studentu skaits emirātā gada laikā pieaudzis par 29 procentiem, sasniedzot 42 000.
Emirāta mērķis ir līdz 2033. gadam panākt, lai 50 procenti no visiem augstskolu studentiem būtu starptautiskie studenti, kas valsts ekonomikai dotu 5,6 miljardus AED jeb 1,29 miljardus eiro.
Dubaija jau sev vairs nav tikai smiltis, nafta un debesskrāpji. Tā pārvērtusies par izglītības ekonomikas laboratoriju, kur katrs starptautiskais students tiek uztverts ne tikai kā izglītojamais, bet arī kā ekonomiskās ietekmes nesējs.
Kazahstāna: no nulles līdz reģionālajam centram
Latvijai īpaši interesants ir Kazahstānas piemērs. Centrālāzijas valsts, kas pirms desmit gadiem starptautiskās izglītības kartē vēl nebija manāma, šodien uzņem 31 500 starptautisko studentu un plāno šo skaitu palielināt līdz 100 000 trīs gadu laikā.
Kā viņi to panāks? Ar vienkāršu, bet efektīvu risinājumu. Universitātes, kas atver filiāles Kazahstānā, saņem zemi bez maksas un nodokļu atvieglojumus. Valdība savus akadēmiskos partnerus uztver kā stratēģiskos investorus, un attiecīgi tiem tiek piemēroti arī atbilstoši atvieglojumi.
Lielākās studentu grupas Kazahstānā šobrīd nāk no Indijas un Ķīnas. Tie ir studenti, kuri bez šīm ārvalstu filiālēm, iespējams, būtu devušies studēt uz Kanādu vai Austrāliju. Tā vietā viņi izvēlas Kazahstānu, kura savukārt iegūst ne tikai ekonomiskos labumus no katra studenta, bet arī piesaista talantus un stiprina savu starptautisko reputāciju.
Tas ir labs piemērs Latvijai. Starptautiskajā izglītībā ne vienmēr uzvar tas, kam ir senākas tradīcijas. Bieži uzvar tas, kam ir skaidrāka un pievilcīgāka stratēģija.
Latvija: potenciāls ir, sistēmas nav
Uz šī fona Latvijas situācija ir divējāda. No vienas puses, mums jau ir pieredze. No otras puses, mums joprojām nav sistēmas.
Šobrīd Latvijā ārvalstu filiāles ir tikai divām augstskolām, Rīgas Stradiņa universitātei ar filiāli Vācijā un Rīgas Ziemeļvalstu augstskolai ar filiāli Uzbekistānā. RSU filiāle Vācijā ir labs piemērs tam, kā medicīnas izglītību iespējams integrēt Eiropas klīniku tīklā. Savukārt RZA filiāle parāda, kā Latvija var būt klātesoša ārpus Eiropas Savienības strauji augošajā Centrālāzijas tirgū.
Taču divi veiksmīgi piemēri vēl neveido politiku. Tie ir divi punkti kartē, nevis Latvijas izglītības eksporta tīkls, nevis valsts stratēģija, nevis sistēma.
Vai tas nozīmē, ka Latvijas izglītība nav konkurētspējīga? Nebūt ne. Taču mūsu valsts politika attiecībā uz filiālēm joprojām ir salīdzināma ar lauksaimnieku, kurš audzē izcilus ābolus, bet tirgo tos tikai savā pagalmā. Latvija joprojām pilnvērtīgi neizmanto iespēju pārvērst izglītību par eksporta nozari, kas nestu ieņēmumus ne tikai universitātēm, bet arī ieguvumus visas valsts izaugsmei.
Citās valstīs filiāles nav tikai atsevišķu augstskolu iniciatīva. Tās ir koordinētas valsts stratēģijas daļa. Apvienotie Arābu Emirāti, Katara, Singapūra un Malaizija ir valstis, kas veido īpašas brīvās ekonomiskās zonas izglītībai, piedāvājot infrastruktūru un atbalstu. Rezultātā tās ir kļuvušas par reģionālajiem izglītības magnētiem nevis tāpēc, ka tajās atrastos pasaules labākās universitātes, bet tāpēc, ka valdības ir radījušas vidi, kur starptautiskā akadēmiskā darbība kļūst pievilcīga.
Tilti, nevis robežas
Latvijai šobrīd ir divas izvēles. Turpināt uztvert filiāles kā iespējamu atsevišķu augstskolu iniciatīvu bez valsts stratēģijas, bez normatīvā regulējuma, bez mērķtiecīga atbalsta un bez konkurētspējīgas attīstības politikas.
Vai arī rīkoties kā britiem, emirātiem un kazahiem. Izstrādāt nacionālu stratēģiju, noteikt prioritārās valstis, piedāvāt atbilstošus atbalsta mehānismus un iesaistīt valsts institūcijas šīs politikas īstenošanā. Veidot nevis atsevišķas filiāles, bet pārdomātu ekosistēmu.
Vairākos reģionos nākotnes attīstības potenciāls ir īpaši augsts. Centrālāzija ir mums labi saprotams tirgus, kas ir atvērts jauniem dalībniekiem. Indija piedāvā acīmredzamus un skaidri sasniedzamus ieguvumus. Āfrika ar savu strauji augošo jauno paaudzi ir plašs un joprojām nepietiekami apgūts izglītības lauks, kuru lielākā daļa Eiropas valstu vēl tikai sāk pamanīt.
Tāpēc jautājums vairs nav par to, vai šis virziens ir aktuāls. Jautājums ir par to, vai Latvija grib būt starp tiem, kas mācēs ienāk laikus.
Dr. Deivids Pilsberijs, Oksfordas Starptautiskās izglītības grupas galvenais attīstības vadītājs, to formulējis ļoti precīzi: “Transnacionālā augstākā izglītība virzās no perifērijas uz centrālo skatuvi. Tas, kas kādreiz bija nišas aktivitāte, ir kļuvis par stratēģisku imperatīvu gan universitātēm, gan valstīm. Ja Lielbritānija tagad neizmantos šo iespēju, tā riskē zaudēt iespēju, kas, iespējams, vairs neatkārtosies.”
Šie vārdi attiecas ne tikai uz Lielbritāniju. Tie attiecas uz ikvienu valsti, kurai ir ko piedāvāt, arī uz Latviju.
Latvijai ir izglītības tradīcijas, Eiropas kvalitātes standarti, droša vide un konkurētspējīgas studiju maksas. Vienīgais, kā pietrūkst, ir pārliecība par savu spēju ienākt starptautiskajos tirgos un tajos uzvarēt. Katru dienu, kamēr mēs diskutējam un šaubāmies, kāds cits atver durvis studentam, kurš varēja būt mūsējais.
Filiāles nav greznība. Tās ir instruments. Un instruments nedod rezultātu, ja tas paliek neizmantots.
Bez nākotnē vērstas augstākās izglītības politikas Latvija riskē palikt perifērijā, kā valsts, kas labi māca savējos, bet nespēj savas zināšanas pārvērst starptautiskā ietekmē un ekonomiskā atdevē.
Nākotne nepieder tiem, kas gaida talantus pie savām durvīm. Tā pieder tiem, kas būvē tiltus tur, kur šie talanti dzīvo.
Autors ir Rīgas Ziemeļvalstu augstskolas prorektors administratīvajā darbā.
