Ilustratīvs attēls
Šogad viens no aktuālākajiem vārdu virknējumiem ir administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Pati par sevi tā, manuprāt, nav ne burvju nūjiņa, ne slota, ar kuru viss tiks aizslaucīts. Tomēr līdzīgi kā daudzi ar mums tiešā veidā nesaistīti procesi arī ATR var tikt izmantota kā iespēja, lai aktualizētu būtisko un iniciētu ko jaunu, vai arī ignorēta, tā palaižot garām iespēju īstenot jau sen nepieciešamās pārmaiņas. Kas tad ir tie procesi, kuriem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība un jāīsteno darbā ar jaunatni pašvaldību līmenī?
Lai gan bieži nākas dzirdēt, ka jomā ir ārkārtīgi daudz izaicinājumu un akūti trūkst dinamiskākas virzības uz priekšu, esmu dzirdējis arī gana daudz iesaistīto pušu balsis, kuras apgalvo: "Manā novadā jau viss ir kārtībā!", "Par darbu nesūdzos!", kā arī mana mīļākā – "Pie mums viss notiek!". Nenoliedzami, Latvijā ir vairākas pašvaldības, kuras kā raķetes ir aizsteigušās priekšā citām. Tomēr mana privilēģija un izaicinājums vienlaicīgi ir tas, ka nevaru spriest par darbu ar jaunatni pēc vienas pašvaldības mērauklas. Domājot par darbu ar jaunatni pašvaldībās nacionālā līmenī daudzu aizvadīto gadu laikā, prātā nāk sen dzirdētais kanādiešu rakstnieka Stīvena Leikoka kādā dēku romānā rakstītais: "Viņš izsteidzās ārā, uzlēca zirgā un aizjāja visos virzienos."
