Linda Frīdenberga. Publicitātes foto.
Latvijā māsu skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir viens no zemākajiem OECD valstīs – jaunākajā OECD kopsavilkumā par veselības nozari 2024. gadā mazāks māsu skaits starp tabulā uzrādītajām 29 valstīm bija vēl tikai Grieķijai[1]. Turklāt šis rādītājs jau ilgstoši būtiski nemainās, atpaliekot no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Mūsu kaimiņi – Lietuva un Igaunija – šajā salīdzinājumā izskatās pusotru reizi labāk nekā mēs.
Vienlaikus māsas veido vairāk nekā pusi no visiem veselības aprūpes profesionāļiem un nodrošina lielāko daļu gan ikdienas aprūpes, gan krīzes situāciju aprūpes darba. Tas nozīmē, ka veselības sistēmas mugurkauls Latvijā ir ļoti trausls. Globāli tiek prognozēts, ka līdz 2030. gadam māsu deficīts var sasniegt sešus miljonus. Tas Latvijas jau tā kritisko situāciju padara vēl riskantāku, jo ES prognoze par māsu trūkumu Eiropā sasniedz 2.3 miljonus, kas nozīmē, ka vairāk kā 1/3 no māsu trūkuma pasaulē pieder Eiropai, un mēs Latvijā esam tie, kas ne tikai šobrīd strādā ar zemāko māsu īpatsvaru uz 1000 iedzīvotājiem, bet vienlaikus arī esam darbaspēka nodrošinātājs Īrijai, Šveicei, Lielbritānijai, Austrijai, Vācijai un Norvēģijai. Neesam vieni ar šo izaicinājumu, jo Eiropā 16 valstīs identificēts māsu trūkums, 15 valstis norādījušas arī uz māsu palīgu trūkumu.
Māsu atalgojums
Galvenās problēmas Latvijā ir saistītas ar neatbilstoši zemu māsu atalgojumu, kas neatspoguļo izglītības līmeni, darba apjomu un atbildību. Latvijā māsu vidējais atalgojums (pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem) 2025. gada pirmajā pusgadā orientējoši ir aptuveni 1955 eiro (bruto), kas nedaudz pārsniedz Centrālas statistikas pārbaudes datus par vidējo algu valstī 2025. gada otrajā ceturksnī (1808 eiro). Pārrēķinot salīdzināmā koeficientā, tas ir 1,08 (māsu alga pret vidējo atalgojumu valstī). Eiropā šis koeficients pēc OECD datiem (OECD visaptverošā veselības pārskata 197. lapaspusē[2], kur gan Latvija nav iekļauta) svārstās no 0,8 līdz 1,6. Tomēr, raugoties absolūtos skaitļos, aina kļūst kritiska – Latvijas māsu ienākumi ir krietni zemāki nekā attīstītajās ES valstīs, un mēs kļūstam absolūti nekonkurētspējīgi māsu noturēšanā un piesaistē salīdzinājumā ar lielāko daļu Eiropas un pasaules valstu. Jāatzīmē, ka Nacionālā veselības dienesta tarifos māsu darbs tiek aprēķināts ar likmi 1388 eiro uz slodzi, taču faktiskā māsu alga ir būtiski augstāka, kas atspoguļo spēcīgu darba tirgus spiedienu. Šī atšķirība nozīmē, ka valsts finansētās ārstniecības iestādes, lai noturētu māsas, ir spiestas meklēt papildu līdzekļus viņu atalgojumam esošā budžeta ietvaros.
Māsu darba roku trūkums pieaugs
Izaicinājumu sarakstā ir arī citi aspekti, tostarp, augsts studējošo atbirums un neliels to skaits, kuri pēc studijām nonāk valsts veselības aprūpes sistēmā, kur ir nenormētas darba slodzes un joprojām tiek pieļautas 24 stundu maiņas, lai nodrošinātu cieņpilnu atalgojumu vienā darba vietā. Latvijā trūkst regulējuma, kāds vienai māsai ir drošs vienlaikus aprūpēto pacientu skaits, kā arī un nav ieviesta pacientu aprūpes sarežģītības klasifikācija. Mūsu valsts ir arī riska zonā attiecībā pret to mūsu māsu īpatsvaru, kuras ir vecākas par 55 gadiem. Vidēji Eiropā šīs vecuma grupas īpatsvars ir 24%, bet Latvijā tas sasniedz 39%. No 18 valstīm, kuras bija devušas vērtējumu šim rādītājam, Latvija ir 1. vietā ar augstāko māsu īpatsvaru, kuras pārsniedz 55 gadu vecuma slieksni, līdz ar to mūsu valsts veselības aprūpes mugurkaula diagnoze palielina riskus nozares veselīgai ilgtspējai.
Te vietā vēl kāds aspekts – arī paaudžu maiņa ievieš jaunus izaicinājumus. Gen Z paaudze skaidri iezīmē citas darba vērtības – darba un privātās dzīves līdzsvaru, atalgojuma atbilstību ieguldītajam, elastīgu darba laiku, profesijas prestižu un autonomiju. Daļa izvēlas strādāt tikai 0,75 slodzi, kas nozīmē, ka ar 10 absolventiem sistēma iegūst tikai 7 nosegtas darba vietas. Šī ir jaunā realitāte, kas jāpieņem, jo baby-boomeru darbaholisms, šiem cilvēkiem aizejot pensijā, neatgriezīsies. Tajā pašā laikā sistēma joprojām balstās uz pieņēmumu, ka darbinieki strādās virsstundas, pakārtos savu dzīvi darbam un akceptēs personāla ilgtspējai neatbilstošos apstākļus.
Ko rāda absolventu dati
Vēlos atgriezties arī pie studiju jautājuma. Arī šeit OECD kopsavilkums[3] iedod lielo bildi. Pēc 34. lapaspusē esošā grafika redzam, ka Latvijā ir šķietami augsts medicīnas jomas absolventu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem, pat virs vidējā ES, vienlaikus iztrūkst konteksta par augsto ārvalstu medicīnas studentu skaitu, kas lielā daļā gadījumu dodas strādāt ārpus Latvijas. Māsu rādītājs šajā absolventu analīzē ir būtiski zem vidējā ES, un, ņemot vērā atalgojuma līmeni, Latvija viennozīmīgi nebūs mērķis lielākai daļai ES māsu. Aptuveni 25 % māsu ES valstīs ir vecumā virs 55 gadiem, tātad, daļa drīz varēs doties pensijā. Augsts pensionēšanās vecuma īpatsvars būs virknei daudz maksātspējīgāku valstu par Latviju. Tas mūsu veselības aprūpes mugurkaulam dod vēl vienu triecienu.
Studentu izglītības posms Latvijā ir īpaši jūtīgs. Jau no 1. kursa daļa studentu sāk strādāt kā sanitāri, pacientu kopēji, jaunākie māsu palīgi, pēc tam – kā medicīnas asistenti, kas nozīmē darbu tiešā māsas uzraudzībā, māsai uzņemoties pilnu atbildību par studenta paveikto. Tas nozīmē lielāku finanšu un cilvēkresursu ieguldījumu mentoringā un integrācijā, lai gan studenti nereti strādā vien 1–2 gadus. Tikai pēc pilnas bakalaura programmas pabeigšanas un pēcdiploma izglītības iegūšanas māsa kļūst par pilnvērtīgu profesionāli. Taču tieši šajā posmā viņa saskaras ar neatbilstošu atalgojumu un nenormētu darba slodzi, kas veicina aizplūšanu uz citām nozarēm. Faktiskās izmaksas šādai sistēmai ir ļoti augstas, bet atdeve – nepilnīga. Šeit vērts minēt papildu izmaksas, ko veselības aprūpes iestādēs veido māsām nepieciešamās apmācības, atbalsts integrācijas laikā (mentors, praktiskas apmācības), specializācijas apmācības (ne visas jomas finansē valsts) pieredzes apmaiņas ārvalstīs, kas ļoti nepieciešamas, lai iegūtu zinošu un uz attīstību vērstu kolēģi.
Demogrāfijas ietekme uz māsu darbu
Demogrāfijas jautājumi, par ko biežāk aizdomājamies saistībā ar zemo dzimstību, veselības aprūpes kontekstā jāskata plašāk. Pirmkārt, sabiedrība noveco – cilvēki dzīvo ilgāk, un tas rada lielāku slodzi veselības aprūpes sistēmai kopumā, jo vecāka gadagājuma pacienti prasa lielāku māsu darba apjomu. Otrkārt – arī studentu skaits mazinās proporcionāli dzimstības rādītājiem 21. gadsimtā, turklāt jāņem vērā krīzes laikā aizplūdušo darbaspējīgo iedzīvotāju skaits, kas prom no Latvijas devušies kopā ar bērniem. Savukārt topošo studentu vidū veselības nozare konkurē ar finansiāli un prestiža ziņā krietni pievilcīgākām jomām, piemēram, IKT, digitālās tehnoloģijas vai citas jomas.
Profesijas loma un ietekme
Profesionālās identitātes un statusa nenovērtēšana ir vēl viens būtisks aspekts, jo publiskajā telpā joprojām tiek lietoti novecojuši termini, piemēram, “vidējais medicīnas personāls”, kas grauj profesijas prestižu.
Skatoties starptautiskā kontekstā, redzams, ka vairākos dokumentos un pētījumos[4] skaidri uzsvērts – ieguldījums māsās nav izmaksas, bet gan stratēģisks un saprātīgs devums veselības, sabiedrības un ekonomikas nākotnē. Piemēram, McKinsey un Pasaules Ekonomikas foruma pētījumi[5] norāda, ka katrs ieguldītais dolārs māsu darbaspēkā rada divus līdz četrus dolārus lielu sabiedrisko un ekonomisko atdevi, kas rodas pateicoties zemākām veselības izmaksām un lielākai sabiedrības produktivitātei. ICN jaunā māsu profesijas definīcija[6] apliecina, ka māsa ir zinātnē balstīta, sociāli taisnīga un uz cilvēku orientēta profesija, kas ir būtiska veselības sistēmu noturībai pret krīzēm. Pasaules Veselības Profesiju alianse uzsver, ka ieguldīt veselības profesionāļos ir izmaksu ziņā efektīvākais veids, kā nodrošināt drošu un kvalitatīvu aprūpi, un, ka tas ir ilgtspējīgs ieguldījums, nevis īslaicīgi izdevumi. Būtiski, ka Bērnu slimnīca arī savā nākošo piecu gadu darbības stratēģijā paredz lielu vērību veltīt māsu darba un lomas stiprināšanai, pilnvērtīgi izmantojot esošo māsas profesijas standartu, kā arī vairākās jomās veidojot paplašinātās kompetences māsu darba vietas. Vienlaikus ar jauniem pienākumiem, lielāku atbildību un prasībām nonāksim pie atalgojuma skalas pārvērtēšanas nepieciešamības.
Māsu deficīta un atalgojuma sekas
Latvijas situācijā māsu deficīts ir pārliecinoši lielāks nekā ārstu deficīts, taču sistēma joprojām tiek uzturēta ar absolūti neilgtspējīgiem risinājumiem – 24 stundu dežūrām, strādāšanu vairāk nekā vienā slodzē personāla trūkuma dēļ (ko diktē vakances un neplānotas prombūtnes), vairāku valsts finansētu darbavietu apvienošana. Nav arī skaidri zināms, cik daudz valsts finansētajās programmās sagatavoto māsu nonāk ārpus valsts nodrošinātas medicīnas. Faktiski darba likumdošana regulē maksimālo darba laiku tikai vienā iestādē, kas ļauj māsām “legāli pārstrādāties” vairākās darbavietās vienlaikus. Tas ir absurds risinājums, kas normalizē nedrošus darba apstākļus un rada riskus gan darbiniekiem, gan pacientiem. Plaši izskanējušais par māsu izdegšanu, došanos projām no Latvijas, ir sekas neilgtspējīgai māsu darba organizēšanai, cerot, ka viena cilvēka skraidīšana pa vairākām darba vietām glābs darba roku trūkumu tajās visās. Notiek pretējais – māsas paliek tur, kur viņām samaksā vairāk un ir mazāka slodze. Slimnīca jau pēc noklusējuma ir vide, kurā ir augstāks riska līmenis, sarežģītāki gadījumi. Vai jaunajiem speciālistiem savas karjeras sākumā apzināti jāizvēlas sarežģītāka dzīve – grūtāka ikdiena par mazāku atalgojumu? Diezin vai. Nozare pēc intensitātes un riskiem bieži tiek salīdzināta ar aviāciju, taču mēs neesam gatavi pieņemt tās pašas stingrās prasības attiecībā uz darba laiku un noguruma regulējumu, lai gan pacientu dzīvības ir pakļautas tikpat lielam riskam kā pasažieru dzīvības.
Arī nesenais Valsts kontroles ziņojums precīzi iezīmē ainu – faktisko personāla deficītu un riskus sistēmai, darbiniekiem un pacientiem. Tajā atzīmēts, ka esošā kārtība ilgtermiņā ir ne tikai neefektīva, bet arī bīstama, jo pakalpojumi tiek nodrošināti uz darbinieku pārslodzes un izdegšanas rēķina. Šobrīd pastāv stingrs regulējums darba laika normām vienā iestādē, kas savā veidā piespiež darbinieku meklēt otru darbu, jo sistēmā kopumā darba laika ierobežojumi nepastāv.
Noslodzes saistība ar drošu veselības aprūpi
Latvijā veselības aprūpē joprojām izplatīta prakse ir 24 stundu maiņas un vairāk nekā vienas slodzes apvienošana, kas palielina riskus gan pacientu drošībai, gan pašu darbinieku veselībai. Starptautiski tas tiek uzskatīts par nepieņemamu – 2025. gadā atjaunotā Helsinku deklarācija par pacientu drošību anestezioloģijā uzsver, ka nogurums būtiski ietekmē darbinieku sniegumu un drošu aprūpi, tādēļ visām slimnīcām jābūt noguruma vadības politikai, kas tiek uzraudzīta līdzīgi kā citās drošībai kritiskās nozarēs. Latvijā šāda sistēma nav ieviesta, un risks joprojām gulstas uz iestādes un pašu darbinieku pleciem. Šeit jāuzsver, ka Latvijā šis jautājums būtu jādiskutē un jāmeklē risinājumi valsts līmenī, jo Covid-19 krīze parādīja, cik lielu risku rada tas, ka dara nespējas dēļ vienlaikus trūkst darbinieku no vairākās darba vietās.
Veselības ministrija ir sagatavojusi darbaspēka stratēģiju, kura aktualizē māsu darba organizācijas jautājumus un pāreju uz īsākām maiņām 2028. gadā, tomēr jāapzinās, ka šeit ir riski – nepietiekams māsu skaits un izmaksas, kas veidosies, pārejot uz biežāku maiņu skaitu (transports u.c.), kā arī nepieciešams rīcības plāns un pārejas posms.
Pacientu sūdzību apkopojumi norāda, ka biežākais to iemesls ir komunikācijas trūkums, kas vienlaikus ir arī būtisks pacientu drošības risks. Šis aspekts tieši korelē ar māsu pārslodzi un izdegšanu – nogurusi māsa nespēj nodrošināt kvalitatīvu komunikāciju ar pacientu un ģimeni, kas savukārt palielina konfliktu un neapmierinātības pieaugumu. Mēs varam tikai minēt, cik lielu resursu spēj sniegt māsa, kura augstas intensitātes apstākļos mēnesī nostrādā pusotru vai pat divas slodzes.
Arī politikas veidotāji mums norāda – neaizmirstiet ilgtspēju. Esošajos apstākļos to realizēt ir ļoti sarežģīti, pat neiespējami. Latvijā veselības aprūpes sistēma balstās uz darbinieku pārslodzi, un šī sistēma sabruktu tajā dienā, kad katrs profesionālis izvēlētos strādāt vienu normālu slodzi vienā darba vietā. Nākotnes vīzijās mēs bieži pieminam integrāciju, mentoringu, samērīgu darba slodzi, atalgojuma atbilstību, atbalsta metodes un labbūtības pasākumus, bet praksē tam neseko atbilstošs finansējums, tāpēc iecerētais paliek uz iestāžu pleciem. Lai veselības aprūpe kļūtu pievilcīga topošajiem speciālistiem, jāizveido droša un atbalstoša darba vide bez mobinga, ar cieņu un ar nevainošanas kultūru kļūdu gadījumos, kā arī jāstiprina profesijas prestižs un jānodrošina riskam un atbildībai adekvāts atalgojums. Viens no svarīgiem posmiem ir skaidrs regulējums darba slodzei jeb droša māsu-pacientu attiecības noteikšana, ņemot vērā darba ar katru pacientu sarežģītību. Tas ir svarīgi, lai mūsu iedzīvotājiem tiktu sniegta savlaicīga un kvalitatīva aprūpe.
Kaimiņvalstu piemēri parāda, ka darbu iespējams organizēt citādi. No tuvākajiem kaimiņiem Lietuvā, Zviedrijā un Somijā veselības aprūpes speciālista darba nedēļa ir 32–38 stundas, nevis 40, līdzīgus piemērus var atrast citviet. Tas īslaicīgi palielina darbaspēka deficītu, taču ilgtermiņā tiek piesaistīti cilvēkresursi, kas samazina izdegšanas riskus un veicina atbildību par savu veselību. Šādas prakses būtu jāievieš ne tikai atsevišķās veselības aprūpes iestādēs, bet sistēmas līmenī.
No pacienta skatupunkta jautājums ir pavisam tiešs: pēc kuras nostrādātās stundas jūs pats vairs nevēlētos, lai pie jūsu vai jūsu bērna gultas strādā māsa – pēc divpadsmitās, sešpadsmitās vai divdesmit ceturtās? Un vēl jau mēs nezinām, vai māsa nenāk no darba maiņas citā iestādē. Šis nav jautājums par darbinieku komfortu, bet par veselības aprūpes drošību, kvalitāti un ilgtspēju. Jo ilgāk atliekam šī jautājuma risināšanu, jo dārgāk un grūtāk tas būs šķetināms, un – jo lielāks būs sabrukuma risks. Katra diena, kurā turpinām izlikties, ka šī situācija ir pieņemama, un neko nemainām, nozīmē milzīgus riskus mums pašiem kā nākotnes pacientiem vai nozarē strādājošiem profesionāļiem, un vienlaikus – pazaudētas iespējas Latvijas veselības aprūpes nākotnei. Pārmaiņas jāvada spēcīgām profesionālajām asociācijām, kuru balsij būtu jāizskan caur skaitļiem un datiem. Jāsāk ar to, ka skaidri zinām, cik lielas ir mūsu māsu slodzes, un kas būtu nepieciešams, lai māsas būtu nodrošinātas un spētu rūpēties par sevi un savu ģimeni, strādājot vienā darba vietā.
Kopsavelkot – vēlos vēlreiz aktualizēt nepieciešamību panākt, ka māsai par VIENU slodzi ir atbildībai un riskam atbilstošs atalgojums, kas ļauj pilnvērtīgi rūpēties par sevi, ģimeni un Latvijas iedzīvotāju veselību.
[1]https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2024/11/health-at-a-glance-europe-2024_bb301b77/b3704e14-en.pdf
[2]https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2024/11/health-at-a-glance-europe-2024_bb301b77/b3704e14-en.pdf, 197.lpp
[3]https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2024/11/health-at-a-glance-europe-2024_bb301b77/b3704e14-en.pdf, 34.lpp
[4] https://www.icn.ch/sites/default/files/2025-04/ICN_IND2025_report_EN_A4_FINAL_0.pdf
[5] https://www.mckinsey.com/industries/healthcare/our-insights/prioritizing-health-a-prescription-for-prosperity
[6] https://www.icn.ch/resources/nursing-definitions/current-nursing-definitions
Autore ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Aprūpes direktore.