Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Lai gan zobārstu apmeklēju regulāri, pavisam nesen mani piemeklēja kas tāds, ko nenovēlu pat ienaidniekam – nolūza gabals priekšzoba. Mans zobārsts uzreiz nebija pieejams, bet, sarunājoties ar veselības aprūpes maģistrantūras studentiem, kuriem pieņēmu eksāmenu tieši tajā nelaimīgajā dienā, sameklēju citu ārstu, un problēma drīz vien tika atrisināta. Tomēr bija vēl viena vieta, kurp devos ar izroboto smaidu – uz skolu, uz karjeras dienas lekciju, kur no karjeras konsultantes izdzirdēju – “skolotāji tā mēnešiem staigā”. Skolotāji, valsts pārvaldes darbinieki, kam alga vispārīgi “nāk” no valsts budžeta. Neticu, ka kāds labprātīgi staigātu ar bojātu priekšzobu, turklāt profesijā, kurā būšana priekšplānā ir ikdiena.
Izglītība veselības aprūpē ir mana pirmā iegūtā izglītība. Jomai no dažādiem skatpunktiem sekoju jau kopš tālā 1993. gada. Galvenais secinājums – veselības aprūpes nozare pakļaujas sabiedrības spiedienam. Sabiedrība norāda uz neizdarībām, problēmām, kritizē, iesaistās un virza. Politiķi – vismaz tādi kuri grib ātru popularitāti – steidzas izpildīt. Vai tādā veidā veselības aprūpe tiek sistēmiski sakārtota? Šis nav retorisks jautājums, tāpēc uzreiz atbildēšu – nē.
