Kāpnes bijušās Valsts drošības komitejas ēkā ved uz ieslodzīto pastaigu iekšējo slēgto pagalmu. Foto: Ieva Lūka, LETA
Pagājušā gadsimta 80. gados brutālās cilvēku fiziskās iespaidošanas un vajāšanas metodes VDK aizstāja ar psiholoģisko teroru. Tā priekšrocība bija fakts, ka praktiski jebkuru cilvēku, gadiem ilgi to metodiski pareizi vajājot, bija iespējams novest līdz nervu sabrukumam vai pašnāvībai.
Par populārāko psihiatrisko diagnozi sešdesmito gadu beigās, nomainot Ņikitas Hruščova laikā izmantoto diagnozi “paranojāla personības attīstība”, kļuva Andreja Sņežņevska (1904 – 1987) izveidotā diagnoze “lēni ritoša šizofrēnija”. Saskaņā ar šīs diagnozes teoriju, šizofrēnija var attīstīties ļoti lēni un bez redzamiem simptomiem, un tas šo diagnozi padarīja par ļoti piemērotu VDK vajadzībām.
Psihiatriskā terora priekšrocība bija tā nepierādamība. Bija tikai rezultāts (sajukšana prātā vai pašnāvība), bet nekādu pierādījumu tam, ka tas ir bijis mākslīgi organizēts process. Ja cilvēks, kuru vajāja, sāka sūdzēties par vajāšanām, viņam uzreiz tika uzstādīta diagnoze – vajāšanas mānija. Jo pats vajāšanu fakts tika kategoriski noliegts.
